Pasaule no Paviča redzespunkta

Milorada Paviča romāns Hazāru vārdnīca šobrīd ir pārtulkots vairāk kā divdesmit divās valodās (krieviski vien izdots kādas 12 reizes, angliski atrodami astoņi dažādi izdevumi), tas ir piedzīvojis visdīvaināko likteni, sākot ar aizliegumiem un beidzot ar kulta statusu. Leģendas, kas iekļautas pašā tekstā, ir apaugušas ar leģendām par grāmatas, tās tulkotāju, izdevēju un lasītāju likteņiem. Pamatojoties uz titullapā norādīto 100 000 vārdu apjomu, dažādi tulkotāji ir centušies iekļauties vārdu robežās un pārtraukuši romānu katrs savā vietā. Latviešu valodā pārtraukums bija vēl dramatiskāks – tulkotājs Vinifreds Kraučis to nepabeidza, aiziedams no dzīves pārdesmit lappuses līdz grāmatas beigām. Pabeigt tulkojumu pēc ilgas pierunāšanas uzņēmās dzejnieks Uldis Bērziņš, lūzuma vieta tekstā joprojām ir skaudri pamanāma, taču tā neko nemaina grāmatas uzbūvē –romāns tik un tā sastāv no atsevišķām tekstu lauskām, kas izskatās kā izrautas no vēstures riteņu zobratiem.

Vasarā, kad tulkojums vēl bija tikai pusē, mēs centāmies sazināties ar autoru un rast iespēju satikties intervijai. Pavičs atbildēja lēni un negribīgi – viņš esot pārāk vecs, lai sniegtu intervijas klātienē, pilnīgi pietikšot ar saraksti internetā. Tā iesākās šī virtuālā un autora iecienītajam interaktīvajam žanram atbilstošā saruna, kuras rezultātā mēs saņēmām tikai dažas no iespējamajām atbildēm uz dažiem no iespējamajiem jautājumiem.

Ilmārs Šlāpins: Jūs bijāt rakstnieks jau kādus piecpadsmit gadus, pirms uzrakstījāt Hazāru vārdnīcu, vai ne? Kāpēc tad tā ir kļuvusi par svarīgāko darbu jūsu dzīvē? Vai tas, ka šī grāmata ir visvairāk pārdotā, nozīmē to, ka tā ir jūsu labākā grāmata?

Milorads Pavičs: Pirms Hazāru vārdnīcas es biju rakstnieks jau apmēram 200 gadus. 1768. gadā viens no maniem vecvectēviem publicēja dzejoļu grāmatu. No šī brīža mēs esam rakstnieku ģimene paaudzi pēc paaudzes. Hazāru vārdnīca bija mans pirmais publicētais romāns un jāatceras, ka romāns mūsu dienās ir literāro žanru karalis, maniem stāstu krājumiem un dzejai nebija tādu iespēju kā Vārdnīcai vai citiem Paviča romāniem.

Cik reizes jūs mēdzat pārrakstīt grāmatu, pirms tās publicēšanas? Un cik reizes jūs to vēlaties izdarīt pēc tam, kad grāmata jau ir izdota?

Es pārrakstu savus sacerējumus astoņas vai desmit reizes. Pirmo reizi – gultā, nakts tumsā savā iztēlē, otrreiz – rakstot ar roku un pēc tam vairākas reizes uz datora. Man nepatīk lodīšu pildspalvas, jo dažkārt tās atsakās rakstīt, it īpaši tad, kad to dara, guļot gultā uz muguras. Šādā stāvoklī to saturs tiecas uz pretējo pusi un lodīte paliek sausa. Kāds mans paziņa izstāstīja man, ka ir izgudrotas īpašas pildspalvas astronautiem, kas spēj rakstīt jebkādā pozīcijā, taču man tādas nav gadījušās. Esmu zaudējis simpātijas arī uz tintes pildspalvām. Kādreiz, pie mazākās izdevības, es centos rakstīt ar melnu tinti, taču mūsdienās labu tinti, it īpaši – melnu, nav iespējams nopirkt, visas tintes kļuvušas kaut kādas šķidras. Turklāt lidmašīnās tintes pildspalvas bieži vien uzsprāgst kabatā. Rodas iespaids, ka jums iešauts sirdī ar lodi, kas pārvērš asinis tintē. Labos rakstāmlietu veikalos, kur tiek pārdotas ļoti dārgas pildspalvas, pārdevēji iesaka nopirkt speciālu metālisku futrāli, kas spētu aizsargāt jūs no šādiem sprādzieniem. Taču labas tintes vairs nav. Tikai reiz, ieraugot mākslinieka Ļubas Popoviča Parīzes dienasgrāmatu, es no pirmā acu skatiena pazinu labu tinti, Es pajautāju, kur viņš to pērk, bet viņš iesmējās un atbildēja, ka tinti izgatavo pats. Tāpēc paliek vienīgi zīmuļi. Tie jūs nepievils, to pēdas neizbalēs pēc pāris gadiem, kā tas mēdz gadīties ar lodīšu pildspalvu. Es rakstu ar zīmuli un visbiežāk daru to gultā. Tā top pirmais rokraksta variants. Tad es pārceļu uzrakstīto datorā un turpinu strādāt tajā. Pēc publicēšanas es dažkārt mēdzu izdarīt nebūtiskus labojumus otrajā izdevumā un tas ir viss. Pēc tam es pilnībā aizmirstu par šo grāmatu. Tagad es labprātāk vispār nelasu savas grāmatas un vienīgi mēģinu saprast, kura no tām būs pēdējā, ko es savā mūžā izlasīšu.

Kā jūs jūtaties, zinot, ka lasītājs vienmēr sapratīs jūsu grāmatu savādāk – viņiem tāvar patikt vairāk nekā jums pašam vai arī mazāk. Vai jūs mēdzat domāt par savu lasītāju?

Jā, es vienmēr domāju par savu lasītāju. Es viņam dodu izvēles iespēju –miljoniem lasīšanas taku. Un, jo vairāk viņa uztvertais atšķiras no manis uzrakstītā teksta, jo labāk es esmu izpildījis savu uzdevumu. Šodien es sevi daudz mazākā mērā jūtu kā Hazāru vārdnīcas autoru, salīdzinot ar vakardienu, bet vēl jo mazāk – salīdzinot ar to laiku, kad es rakstīju šo romānu. Bez tam, ja tu vēlies uzrakstīt jaunu grāmatu, ir jāaizmirst iepriekšējā. Lūk, kāpēc es aizvien mazāk esmu savu grāmatu sarakstītājs, bet pienāks tāda diena, kad es vispār tas pārstāšu būt, jo atradīšos no saviem daiļdarbiem daudz tālāk par jebkuru no lasītājiem. Es domāju, kas tas ir brīnišķīgi, un tas mani priecē.

Jums ir izdoti pāris dzejoļu krājumi. Vai jūs esat pārtraucis rakstīt dzeju? Kāpēc?

Pirmajās recenzijās par Hazāru vārdnīcu cita starpā bija rakstīts, ka tā ir dzejoļu grāmata. Un viņiem bija taisnība – es drīzumā izdošu Vārdnīcas lirisko vietu izlasi ar nosaukumu Princeses Atehas dzejoļi. Esmu pārstājis just atšķirību starp žanriem. Savā prozā es izmantoju dzeju, ja jūtu, ka tā tur iederas.

Kāda ir galvenā atšķirība starp dzejoļiem un romāniem – to rakstīšanas procesā un to lasīšanas procesā? Kāda loma ir teksta garumam? Vai garš teksts ir vieglāk pārprotams vai tieši otrādi? Vai vispār ir tik svarīgi saprast tekstu, kuru tu lasi?

Jūs uzdodat pārāk daudz jautājumu. Atšķirība starp garu tekstu un īsu tekstu ir tāda, ka garā prozas tekstā ir vairāk teikumu, kas savā starpā veido zināmas attiecības. Garā romānā jums jāveido teksts divās slejā, bet īsajā stāstā – tikai vienā. Romānā jūs varat ievākties dzīvot kā mājā. Desmit dienas, mēnesi vai vairākus.

Jūsu grāmatas ir tulkotas visā pasaulē. Vai esat sajutis kādas ģeogrāfiskas vai nacionālas atšķirības attieksmē pret tām? Vai esat eiropeisks autors? Vai ir kāda atšķirība eiropeiskajā domāšanā no domāšanas, piemēram, Amerikā vai Austrumos?

Autoru reputācija (vai tā saucamā “slava”) mūsu dienās migrē no vienas zemeslodes puses uz otru. Vismaz manā gadījumā tas tā ir. Padomju Savienībā es biju aizliegtais autors, kamēr Rietumeiropā, ASV, Dienvidamerikā un Tālajos Austrumos mani ievietoja skolu mācību grāmatās. Kad manā valstī sākās pilsoņu karš, es kļuvu par aizliegto autoru Amerikā (kā visi serbu autori), bet jaunajā Krievijā tika iztulkots un izdots viss, ko es uz to brīdi biju sarakstījis, manas lugas tika iestudētas no Maskavas MHATa līdz Sibīrijai. Es kā rakstnieks nāku no bijušās Bizantijas civilizācijas teritorijas, taču mani lasītāji man sūta vēstules no visas pasaules.

Kādas grāmatas jūs lasāt šajā brīdī? Vai lasāt arī presi, jaunākās ziņas?

Es ar prieku lasu autorus-sievietes, es to daru savāgultā – sākot ar brīnišķīgu rakstnieci un manu sievu Jasmīnu Mihajloviču. Šobrīd viņa atrodas mana bestselleru topa virsotnē. Taču es ar prieku lasu Hariju Poteru un citus sieviešu romānus. Un man patīk skatīties sporta ziņas televīzijā. Tas ir perfekts realitātes šovs.

Vai varat aprakstīt, kāda izskatās pasaule no Milorada Paviča redzespunkta?

Tajā ir vairāk skaistuma nekā mīlestības.