Kvantu vilnis bez deguna

Ievadam

Ja par kādu reliģisku tradīciju spriestu tikai pēc dažu tās piekritēju domāšanas un runas veida, nevarētu iegūt neko citu kā kroplu putnubiedēkli, ar ko atgaiņāties no jebkura sirdi vai prātu svilinoša impulsa. Laikā, kad reliģiskas tradīcijas tiek uztvertas līdzīgi dažādu sieru šķirnēm, starp kurām var izvēlēties sev tīkamāko, ir grūti domāt, ka viss nav viens, bet vismaz divi vai trīs. Laimīgā kārtā prāts neŗauj salīdzināt dažādas reliģiskas tradīcijas – budismu, kristietību, islāmu, daoismu –, jo katra no tām sevis izprašanai paģēr visu. Visu dzīvi. Vai vismaz visu laiku, kurā iespējams kaut ko saprast. Un nav neviena brīža, tāpat kā nav nevienas vietas, no kuras šos saprašanas un pārtapšanas ceŗus varētu salīdzināt un izvērtēt. Tāpat kā nevar salīdzināt divus universus, atrodoties vienā no tiem, vai saprast kāda ceŗa nepareizību vai pareizību, šo ceŗu neejot.

Budisma straujā ekspansija Rietumu pasaulē maz atšķiras no tā ne tik straujās – bet laiks, kā zināms, tad ritēja lēnāk – izplatības Āzijā un izzušanas Indijā. Lai cik pliekani šobrīd izklausās “Kalifornijas budisms” vai “Ņujorkas budistu skola”, lielajā vēstures vai samsāras ratā tam varētu būt tikpat liels sakars ar Budu Ķakjamūni kā budisma variācijām Birmā vai Kalmiku autonomajā apgabalā. Protams, pasaules virsotnes, Tibetas apdzīvotāji jau daudzus gadsimtus ir pārliecināti, ka īstā buddhadharma, īstenā izpratne par Budas mācību un ceŗu ir visīstākajā veidā saglabājusies tieši tur. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka tieši Tibetā savas garīgās saknes atrada intelektuāli attīstīti jaunieši, kuri, vīlušies Rietumu materiālismā un kristietībā saskatītajā divkosībā un liekulībā, vismaz no 20. gadsimta vidus tieši tur meklēja neizsīkstošās patiesības straumes, kuras plūst no mūžības uz mūžību, un neapmierinājās ar ziloņdieva Ganešas, zilganā Krišnas un hašiša dāvāto garīgo piepildījumu.

Viens no konsenkventākajiem intelektuālu ambīciju bagātinātiem meklētājiem bija Roberts Tūrmans (1941), pirmais rietumnieks, kuru gelukpa skolas mūka kārtā ordinēja Viņa Svētība Dalailama. Tas nekas, ka viņš ātri vien pameta mūka tērpu un dzīvi, iemīleja LSD tēva Timotija Līrija pirmo sievu, aristokrātīskas izcelsmes 50. gados populāru zviedru modeli Nenu fon Šlēbrugu, dzemdināja piecus bērnus (Taja, Gandens, Dečens, Mipams un Uma Karuna), no kuriem slavenākā, Uma Karuna, nesen piepildīja Kventina Tarantīno bērnišķīgi sadomazohistiskās fantāzijas filmā Kill Bill. Nekas vairs nevar atcelt to, ka Roberts, nu jau arī Tenzins, Tūrmans ir pirmais amerikānis, kurš kŗuvis par tibetiešu mūku. Tāpat kā nekas nevar atcelt to, ka viņš kopā ar kolēģi Ričardu Gīru 1987. gadā Ņujorkā dibinājis Tibetas namu, kura prezidents ir pats Tūrmans un kura funkcijās ietilpst Tibetas garīgā mantojuma saglabāšana un Tibetas neatkarības idejas popularizēšana ASV un pasaulē. Viņš sevi sauc par XIV Dalailamas tuvu personīgo draugu un jau vairāk nekā desmit gadus aizņem vienu no prestižākajām un labāk apmaksātajām budisma profesora katedrām – Kolumbijas universitātes Ņujorkā Džeja Congkhapas vārdā nosaukto indotibetas budisma pētniecības katedru. Pēdējā laikā gan viņš ir aizrāvies ar budismu popularizējošas garīgas literatūras (piem., Iekšējā revolūcija) ražošanu, taču savulaik viņa veikums bija arī visnotaŗ cienījams sējums Centrālā (vai Centrālās?) Tibetas filozofija, kas veltīts tibetiešu “Akvīnas Tomam”, visa iepriekšējā mācības materiāla lielākajam sistematizētājam Congkhapam (angliski Tsong-ka-pa), kurš rosījās 14. un 15. gadsimtā. Turklāt Roberta Tenzina Tūrmana lauku mājās Vudstokā ir atrodama lielākā tibetiešu manuskriptu krātuve Savienotajās Valstīs. Tā pie viņa nonākusi kopā ar vēlējumu, lai viņa vadībā viss tibetiešu budistu kanons, kas kopumā ar grūtībām satilptu 500 apjomīgos sējumos, tiktu iztulkots angŗu valodā.

Šajās mājās viņš atpūšas kopā ar sievu Nenu un diviem suņiem, turpat netālu mājo arī viņa mīŗotā meita Uma. Viņa paša lēnām un haotiski uzceltā māja ir pilna ne tikai ar tibetiešu rokrakstiem, bet arī ar neaprakstāmu daudzumu dažādu tibetisku nieku. Mūsu sarunas laikā viņa sieva, kura galvenokārt laiku pavadīja, meklējot savu somu, izteica noteiktu un nepārsūdzamu pārliecību, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Savkārt pats šīs sarunas varonis atvadoties pavisam vienkārši un tieši teica: “Uz redzēšanos nākamajā dzīvē.” Vai neredzēšanos, nodomāju es.

Arnis Rītups: Vai jūs esat budists?

Roberts Tenzins Tūrmans: Jēē.(Kas tas ir par vaardu?) Nu, ko īsti tas nozīmē? Bet vispār es teiktu – jā. Tas balstās manā pārliecībā, ka Buda bija apgaismots un tādēŗ ieguva mācību, kura pret pasauli attiecas reālistiski. Šobrīd es budismu definēju kā reālismu, īstu, nevis viltus reālismu. Tam nav nekāda sakara ar reliģiju, kā to saprot mūsdienās, – ticības lietas un tamlīdzīgi. Buda teica, ka, lai atbrīvotos no ciešanām, ir jāsaprot pasaule. Viņa meklējumi un mācība ir vairāk zinātniska nevis reliģiska – kas tu esi, kāda ir pasaule, ja tu to pa īstam zini. Es nevaru par to būt drošs, tāpēc es esmu vārgs budists, kamēr pats neesi kŗuvis par budu, tu nevari zināt, vai Budam bija taisnība. Taču daudz kas liecina, ka viņam bija taisnība, un tas nozīmē, ka mums visiem ir iespējams pilnībā saprast pasauli un tā atbrīvoties no ciešanām. Tātad mūsu uzdevums ir pētīt pasauli un pētīt sevi, lai pa īstam visu saprastu.

AR: Kā jūs zināt, ka princis Gautama bija apgaismots?

RTT: Jo viss, ko viņš saka, ir saprātīgs, un tie, kas to ņēmuši vērā, ir atklājuši, ka tas darbojas arī priekš viņiem, viņu ciešanas samazinās, viņi vairāk apzinās savu dzīvi. Arī man tas ir palīdzējis, piemēram, kontrolēt savu slikto raksturu, mani radinieki ir armijas ģenerāŗi, sarkankakŗi, viņi visi parasti nomirst 50 – 60 gadu vecumā, jo visu laiku ir dusmīgi un nikni. Es arī esmu ŗoti sirdīgs, laimi man tas nenes un citus arī tas padara nelaimīgus. Praktizējot budistu saprašanas metodi esmu kŗuvis daudz laimīgāks.

AR: Ko jūs saprotat ar “budistu metodi”?

RTT: Pamatā metode ir vienkārša – ar prāta palīdzību vispusīgi analizēt pasauli. Ar šīs metodes palīdzību var atklāt, ka analīzes rezultātā lietas sadalās, izšķīst. Kad to esat atklājis, kad jūsu prāta ceŗš kŗūst intensīvāks un jūs to apvienojat ar meditāciju un koncentrēšanās spējām, jūs varat pieredzēt telpu, tukšumu, bezsevību. Šī pieredze nav saistīta ne ar kādām pēkšņām un tūlītējām izmaiņām, tas ir pakāpenisks visu ciešanu saknē esošā negatīvā pašabsolutizēšanas paraduma kausēšanas process.

AR: Ko jūs saucat par “pašabsolutizēšanu”?

RTT: Nu, Dekarts, viņa “es domāju, tātad esmu”, es eksistēju absolūtā nozīmē, esmu par to drošs, nu kaut ko tādu. Tieši tas ir āķis, uz kura uzķeras dusmas, apsēstība, visādas nejēdzības, cilvēki satrakojas, nogalina sevi vai citus, galīgi nojūdzas, jo domā, ka viņos ir kaut kas absolūts, kas nav saistīts ne ar ko citu. Kad viņos parādās kāds impulss, viņi domā, ka tas nāk no šī absolūtā centra, kura īstenībā nemaz nav.

AR: Kā šādus maldus var izskaust?

RTT: Kad mēs, būdami reālistiskas būtnes, saprotam, ka tad, kad mēs bijām brieži, mēs negājām tur, kur mājo izsalcis lauva, jo mēs esam reālistiski dzīvnieki, un kad mēs saprotam, ka šī pārliecība “es esmu” ir iluzora, tās spēks sāk mazināties, lēnām, pakāpeniski, te nevar gaidīt nekādas pēkšņas pārmaiņas. Cilvēks sāk pārjautāt savus impulsus, nevis tiem sekot, kŗūst jūtīgāks pret citiem cilvēkiem, kŗūst nesavtīgāks. Tad var aptvert, ka nav nekāda absolūta “es”, ka ir tikai relatīvs, attiecībās pastāvošs “es”, kura ārpus šīm attiecībām nav.

AR: Kurš mainās, kurš sāk domāt citādi?

RTT: Relatīvs, nosacīts “es”. Vai jums ir deguns?

AR: Šķiet, ka jā.

RTT: Ir, ja. Un jums ir sajūta, ka jums patiešām ir deguns. Es to saucu par priekšgala ornamentu. Mēs visi domājam, ka mums ir deguns, bet nekas no tā, kam mēs varam pieskarties, nav deguns, deguns sastāv no lietām, kuras nav deguns…

AR: Protams, jo “deguns” ir jēdziens.

RTT: Tieši tā, tas ir idejisks konstrukts, patvaŗīgi piesiets kaut kādam nekonkrētam miesas gabalam, bez skaidrām robežām starp degunu un vaigu, ādu un kauliem. Degunā nav nekā, kas ir deguns. Ja mēs to saprotam, mēs sākam pret to attiekties citādi. Ja mēs domājam, ka mums ir absolūts deguns, tad, ja kāds traumē mūsu degunu, mēs kŗūstam traki, novecojot mēs redzam, ka deguns nokaras. Tas mūs uztrauc, jo mēs iedomājamies, ka deguns ir objektīvi reāls. Buda savulaik norādīja, ka nav nekādu nedalāmu lietu, teiksim, atomu, nav nekā tāda, jo analīzes procesā viss sadalās un izšķīst, visas lietas ir bezgalīgi dalāmas. Viņš to teica vairāk nekā divtūkstoš gadus pirms kvantu fizikas atklāšanas. Objekti ir tikai mentālas konstrukcijas, viss pastāv tikai relatīva prāta interakcijās.

AR: Vai mēs varētu atgriezties pie apgaismības? Vai tajā stāvoklī ir kas vairāk nekā ne-es, bez-sevis apziņa?

RTT: Viņi visi saka, ka nekas no tā, ko jūs teiksiet par apgaismību, nevar to aizsniegt, visi formulējumi būs maldīgi. Taču pēc tam, kad tas ir pateikts, viņi tūkstošiem, miljoniem lappusēs analizē šo stāvokli. Viņi runā par trim Budas ķermeņiem, svarīgākais no tiem ir “patiesības ķermenis”, kas atrodas dharmas laukā. Tā saturs ir bezsaturība, tukšums, tajā jūs iegūstat visa pieredzi, jūs pieredzat sevi kā visu, jūs jūtat sevi kā visu universu. Parasti mēs nejūtam, piemēram, savu pakaŗu uz krēsla vai kājas uz grīdas. Ja ir vēlēšanās, jūs sajutīsiet savu pakaŗu, bet jūs nesajutīsiet krēslu zem tās, jūs nejutīsiet, ka esat arī krēsls. Bet, kad jūs sasniedzat dharmas ķermeni, jūs jūtat, ka esat viss, jūs kŗūstat par visām lietām. Vairums mistiķu runā par šādu “es” pazaudēšanu, tā ir sajūta, ka viss ir nekas, bet tas ir pilnīgi aplami, pārāk viegli. Īstenībā šajā stāvoklī jūs ne tikai esat viss, bet jūs arī apzināties visu lietu atšķirīgās kontūras, visas atšķirības starp lietām, jūs apzināties, piemēram, katru manu elementu, bet arī katru savu elementu, taču jūs nekur neesat lokalizēts. Apmēram tā tas tiek definēts. Tad jūs jūtat, ka es, Bobs, gribu klepot, esmu noguris, man ir karsti, bet citā līmenī jūs uztverat katru šūnu, jūs saprotat, ka arī es esmu domas konstrukts, un galu galā jūs saprotat, ka esmu būtne, kuru veido svētlaime, es īstenībā esmu svētlaime, bet esmu mentālu kŗūdu rezultātā nonācis tādā attīstības situācijā, kurā jūtos universam svešs, jūtu, ka pasaule ir pret mani, man tās nepietiek, man viskautko vajag, kas nu kuram. Kad jūs sasniedzat šādu, visuresošas svētlaimes stāvokli, kŗūstat par svētlaimes enerģiju, jūs sasniedzat visu apvienojošu pieredzi. Ne velti Budas apziņa satur ne tikai gudrību, bet arī līdzcietību, jo tā saglabā saiti ar visu atsevišķo, to, kas savas atsevišķības dēŗ cieš. Viņš zina, cik tas ir iluzori, bet viņš arī zina, cik reāli tas šķiet katrai atsevišķajai būtnei, viņš zina katras atsevišķās būtnes ciešanas un ciešanas, kuras tā izraisa citās būtnēs, viņš to visu jūt. Kad es apdedzinu savu roku, man sāp, Buda jūt katras būtnes izjūtas, viņš jūt sāpes katrā rokā. Buda nekad nav mācījis, ka pasaule ir nereāla, jo tā ir pietiekami reāla būtnēm, kuras atrodas šajā relatīvajā realitātē, lai liktu tām ciest vai kŗūt laimīgām.

AR: Jūs pieminējāt vairākas dzīves. Kas dzīvo vairākas dzīves?

RTT: Kas šorīt atbrauca no Ņujorkas uz Vudstoku?

AR: Šķiet, ka mēs ar Uldi.

RTT: Jā, tā nav ilūzija, tas ir iluzori (nav vai ir?), jo mēs nevaram to noķert, Arņa kontinuitāte nāk un iet. Kurš kvantu pasaulē zina, vai šitas galds ir viŗņi vai daŗiņas? Mūsu uztvere ir pārāk lēna, lai uztvertu galda vibrējošo dabu, mēs nepamānām, ka tā ir tikai vibrējoša enerģija, un saucam to par galdu. Budas teiktais saknē sagrāva jebkādu materiālismu, tāpat kā atklājumi kvantu fizikā vairs neŗauj runāt par matēriju kā par kaut ko stabilu un noturīgu. Taču viņi, zinātnieki, negrib to atzīt, viņi mēģina nopelnīt sev iztiku, tas ir smieklīgi. Jūsu smadzenes ir neironi un fotoni, daŗiņas, kas zib, džinkst un šaudās, tas ir kaut kas līdzīgs TV ekrānam smalkākā līmenī. Es it kā redzu Arni, mikrofonu, galdu, taču īstenībā es savu uztveri modificēju ar veselu lērumu apziņas struktūru un pieradumu. Ja es esmu jogs un spēju palēnināt savu apziņu, es kŗūstu par savu konceptualizācijas mehānismu saimnieku, nevis upuri.

AR: Pieņemsim, es tikai nesaprotu, kāpēc man būtu jārūpējas par šīs kontinuitātes, ko jūs saucat par Arni, nākotni.

RTT: Tāpēc, ka jūs nekad no tās netiksiet vaŗā, saskaņā ar pirmo termodinamikas likumu – enerģija nevar tikt iznīcināta, tā vienkārši transformējas. Un tikai tāpēc, ka pasaules reliģijas māca mums veselu virkni nejēdzību, mēs domājam, ka varam no tā izbēgt. Reliģijas pārdeva glābšanas ideju, sakot: o, ārpus visa tā ir kāds, kurš tam visam nav pakŗauts, un ja es, teiksim, mīlu Jahvi, viņš mani no šejienes izraus un iestādīs savās debesīs. Lai tas notiktu, jums jāiet uz baznīcu vai budistu templi. Tas ir pilnīgi iracionāli.

AR: Kas vainas iracionālajam?

RTT: Es to jums labprāt pajautātu, kad jūs dosieties prom: kāpēc jūs ejat pa durvīm, nevis mēģināt iziet caur sienu. Pat, ja jūs teiksiet, ka jums vienalga, galva jums sāpēs tik un tā. Kad es saku “iracionāli”, es nedomāju par kādu absolūtu racionalitāti, es domāju par ikdienas praktisko racionalitāti. Un neviens netraucas visu laiku triekties pret sienu, ja vien viņš nav galīgi traks. Par savu kontinuitāti jums ir jārūpējas tik lielā mērā, kādā jums rūp, kas ar jums notiks starp šo brīdi un jūsu nāvi.

AR: Bet jūs it kā sakāt, ka man būtu jārūpējas par savu stāvokli arī pēc nāves.

RTT: Tieši tā, ja vien neesat pilnīgi drošs, ka līdz ar savas nāves brīdi pārstāsiet eksistēt. Reliģijas pārdod Dievu un debesis, pat dažas budisma skolas pārdod nirvānu, bet zinātnieki pārdod neko, neesamību, kas ir tikpat iracionāla kā “dievs”, tieši tikpat neprātīga. Kā kaut kas vai kāds var kŗūt par neko? Tas ir smieklīgi. Nekas ir nekas, tas nav stāvoklis, kurā var nokŗūt, tas nav kaut kas, par ko var kŗūt, nav nekādas iespējas būt par neko. Jūsu apziņa ir noteikta enerģija, kas nevar vienkārši izgaist, ir stulbi iedomāties, ka jūsu nāves brīdī tā vienkārši izgaisīs un pārvērtīsies par neko.

AR: Pat ja tā turpinās – tā kā es neatceros, kas noticis manā iepriekšējā dzīvē…

RTT: Bet tā ir jūsu vaina, to var viegli izdarīt, daudzi to ir…

AR: Vai arī jūs?

RTT: Mazliet, jā, es esmu slinks, tādēŗ neatceros visas detaŗas, bet ir tādi apziņas uzliesmojumi… es zinu daudzus cilvēkus, kuri atceras ŗoti daudz ko. Mana sieva detalizēti atceras savas iepriekšējās trīs vai četras dzīves. Vispār ir sakrāts milzīgs daudzums liecību. Kad jūs kādu pakarat par slepkavību vai kad Džordžs Bušs kādu Teksasā nosēdina uz elektriskā krēsla, viņam nav pilnīgu vainas pierādījumu, neviens pierādījums nav pilnīgs, taču viņam ir stipras liecības. Un kādas ir liecības tam, ka jūs kŗūsiet par neko? Nekad nebūs nevienas liecības par to, ka būtnes pēc nāves kŗūst par neko, tādēŗ ir pietiekami saprātīgi pieņemt, ka jūsu apziņa turpināsies arī pēc nāves, ir saprātīgi uzzināt cēloņus, kuri izraisīs labu vai sliktu pēcnāves pieredzi, un ja šie cēloņi ir saistīti ar jūsu apziņas attīstības kvalitāti, ir saprātīgi ieguldīt ievērojamu piepūli savas apziņas attīstīšanā.

AR: Kāpēc jūs esat slinks budists?

RTT: Jo esmu pārāk materiālistiski orientēts, manas apziņas dziŗākajā līmenī es netiecos sasniegt budas stāvokli, jo dziŗumā es neapzinos šī stāvokŗa neticamo svētlaimi.

AR: Taēu jūs par to stāstāt stāstus.

RTT: Jā, un man ir sava pārliecība. Es esmu budists, tikai slinks, tas arī viss. Es joprojām jūtu to pašu, par ko runāja mans skolotājs pēc desmit gadu manis mācīšanas. Viņš reiz ienāca istabā, kurā es meditēju, un teica: “Nav vērts censties. Lai sasniegtu apgaismību, ir jābūt prātam, ko apgaismot. Bet tu joprojām esi pārliecināts, ka tev nav nekāda prāta, tikai ķermenis. Tu esi amerikānis un savas kultūras daŗa.” Tas bija pirms 30 gadiem. Tā pēdas es jūtu joprojām.

AR: Un kāda prakse var palīdzēt mainīt domāšanas ieradumus?

RTT: Ja jūs nonākat pie bezgalīgas dzīves, jūs varētu par to domāt kā par ŗoti garu interviju. Dāsnums ir viens no atslēgas vārdiem. Jāsaprot, ka tu nevari būt laimīgs, ja kaut viena būtne uz zemes ir nelaimīga. Ir jāapzinās, cik visaptveroša ir tava iesaistītība pasaulē, saistība ar citām būtnēm. Šai ziņā filma Murkšķu diena (Groundhog Day) ir ŗoti pamācoša, varonis tur iekrīt vienā dienā, kura visu laiku atkārtojas un viņš pakāpeniski mainās. Tai filmā ir skaidra dharmas mācība. Varbūt filmas autori to aizguvuši no Nīčes estētiskās pieredzes kategoriskā imperatīva, kurš paredz darīt tikai to, ko tu labprāt darītu vienmēr, visu laiku. Vienalga, Nīče arī bija Budas skolnieks. Viņš pat kādu laiku gribēja nosaukt savu grāmatu Tā runāja Buda nevis Zaratustra. Taču viņš pazina tikai Hinajānas budismu, viņam nebija ne jausmas par Mahajānas tradīciju, tādēŗ viņš budismu uzskatīja par pārāk pesimistisku. Bet tā kā pasaulei nav sākuma, mēs esam strādājuši pie šīs intervijas jau neskaitāmas reizes, vienmēr mazliet citādi. Dažreiz es esmu braucis pie jums no kaut ka līdzīga Latvijai, citreiz tas bija Uldis, taču līdz šim mēs to neesam vēl izdarījuši pareizi, tāpēc mēs joprojām ar to nodarbojamies. Iepriekšējās dzīvēs mēs ar jums esam tikušies ŗoti daudzas reizes, sarunājušies bezgalīgu skaitu reižu un tikpat daudzreiz, iespējams, vēl sarunāsimies. Prakses sākums ir apgaismības gara vingrināšana, bodhiēitas – apgaismības domas kultivēšana, kas ŗauj mainīt prāta motivācijas līmeni. Budisti, piemēram, mēdz meditēt par to, ka ikviens ir bijis tava māte, šī meditācija, kas tiek uzskatīta par vienu no pamatmeditācijām, palīdz pārvarēt visādus aizspriedumus, ja tu sāc saskatīt māti visās būtnēs, tu sāc saskatīt savu māti arī Hitlerā, Staŗinā, Džordžā Bušā, viņi reiz tevi dzemdēja, tu reiz dzemdēji viņus. Šīs meditācijas rezultātā parādās prāts, kas aptver visu lietu saistību un atkarību no visām pārējām lietām. Meditācijas vispār, protams, nav specifiska budistu prakse, hinduistiem un kristiešiem arī ir meditācijas, tas vienkārši ir veids, kā padziŗināt to izpratni, kura tev jau ir. Ja apmulsis prāts meditē, tas tikai padziŗina savu apmulsumu un jucekli. Tie, kas māca, ka meditācija nenozīmē neko citu kā vien prāta iztukšošanu, kā to darīja Rietumos vispazīstamākās budisma variācijas – dzenbudisma pārstāvji, viņi saka, ka tev vienkārši ir jāatbrīvojas no visām domām, jāiztukšo prāts un tad tu būsi apgaismots. Tā ir pilnīga nejēdzība, strupceŗš, kas noved tikai pie tā, ka tu nākamajā dzīvē pārdzimsi kā dzīvnieks, tu kŗūsti stulbs, jo esi atteicies no savas spējas domāt un saprast. Tā ka pirmā un pati svarīgākā lieta ir saprašana, savas pamatorientācijas izmaiņa, kad tu pārstāj domāt par sevi kā kaut ko atsevišķu.

AR: Citiem vārdiem, vienkārši jāsēž un jādomā, ka tu neesi nekas atsevišķs?

RTT: Nē, tas var novest pie idejas, ka tevis vispār nav, un tas ir apmāns. Mūsu pašabsolutizējošais prāts, kā viens lama man reiz teica, visu spēj padarīt aplamu, pat domu, ka tas, ko tu par sevi domā, neesi tu, šis prāts spēj absolutizēt pat sajūtu, ka tu esi izzudis. Tu vari meditēt, cik gribi, ka nav nekāda absulūta Boba Tūrmana, bet pienāk kāds un iesper pa seju, un es reaģēšu tā, it kā tāds būtu, jo instinktīvi parādīsies sajūta, ka ir kaut kāds īsts “es”, kuram ir iespēruši. Ir jātiek vaŗā no šīs instinktīvās vajadzības sevi apstiprināt kā kaut ko absolūtu, jāiegūst instinktīva nesavtība. Jāatbrīvojas no izjūtas, ka tas ir mans galds, mana kāja, mana nauda, no izjūtas, ka tu esi kaut kāds centrs, tad var parādīties dāsnums. Lielākā dāvana ir apziņas un uzmanības dāvana, spēja redzēt lietas no citas būtnes redzes viedokŗa, nevis no sava. Pēc tam parādās nākamais līmenis, kaut kas tāds, ko var saukt par ētiku vai morāli, es to tulkoju kā taisnīgumu. Varbūt Uldim šobrīd slāpst, es pārtraucu savu domu un piedāvāju viņam ūdeni. Tā ir cita vērā ņemšana, nenogalināšana, svešu lietu nepiesavināšanās, nekaitīga rīcība seksuālā jomā.

AR: Kas šai jomā tiek uzskatīts par kaitīgu?

RTT: Bezatbildīga drāšanās, sievietes apaugŗošana un nerūpēšanās par bērnu, laulības salaušana, kādā islāma zemē tā varētu būt rīcība, kuras rezultātā manis skarto meiteni nomētā ar akmeņiem. Ir trīs fiziski, četri verbāli un trīs mentāli pāridarījumi. Starp mentālajiem, kuri ir paši svarīgākie, pirmais ir neturēties pie fanātiskiem uzskatiem, jo tie visi ir aplami, dusmu, naida, ŗaunprātības, atriebības un alkatības kultivēšana, visām šīm lietām ir negatīvas sekas. Pretinde te ir pacietība, neieķeršanās dusmu laukā, pacietība ir dusmu uzvarētāja, tas ir pirmais solis, nevar no dusmām uzreiz pārlekt uz līdzcietību.

AR: Vai kāds jums ir nopietni darījis pāri?

RTT: Protams, bez šaubām. Parasti es kŗūstu traks aiz dusmām, pēdējā laikā mazāk, esmu kŗuvis iecietīgāks, bet es neesmu pilnīgs.

AR: Jūs reiz publiski izgāzāt dusmas pret Donaldu Lopesu, kura grāmata par tibetiešu mitoloģizēšanu Rietumos jūsos izraisīja dusmas un neiecietību. Kāpēc jums personīgi Tibeta ir tik svarīga?

RTT: Pirmkārt, es tur esmu bijis daudzas reizes. Otrkārt, Tibeta ir vieta, kur budisms pastāv nevis kā kropla smadzeņu reliģija, kas apkaro citas sev līdzīgas, bet kā reāls izglītojošs instruments, kas ŗauj cilvēkiem apgūt nesavtību, saprast savu dabu. Budisms nav reliģija, tā ir cilvēka izglītošanas sistēma, kas spiež cilvēkus pārvarēt savu savtīgo dabu un nožēlojami smieklīgās idejas. Tibeta ir vieta, kur budisms joprojām ir dzīvs. Ķīnieši būvē dzelzceŗu uz Lhasu, bet viss beigsies ar to, ka Dalailama brauks ar vilcienu uz Pekinu un mācīs ķīniešiem uzvesties. Tibeta ir ārkārtīgi svarīga, jo tā ir vieta, kur prāta dzīve ir dzīva uz šīs mehanizētās, industriāli samaitātās un izpostītās planētas. Cilvēki tur joprojām var ieraudzīt, ka prāts var būt spēcīgaks par matēriju un mašīnām, viņi tur mašīnas galvenokārt lieto lūgšanu dzirnaviņās. Mēs, Rietumos vergojam savām it ka laiku taupošajām mašīnām. Tibeta bija pirmā valsts pasaulē, kura sasniedza pilnīgu demilitarizāciju, pēc tam panāca, ka arī mongoŗi demilitarizējas. Un ko mums citu šodien vajag? Demilitarizāciju. Citādi ar mums ir cauri. Karš nav beidzies, mēs uzvarējām Hitleru, bet, kā teica Gandijs, Staŗins un CIP pārņēma varu. Nekas nav mainījies. Tibeta ir vieta, kur saprātīgi cilvēki var baudīt svētlaimīgu dzīvi. Tā ir augsti organizēta un izsmalcināta civilizācija, taču tai nav nekādas vajadzības pēc militāristiem un kara mašīnām, tā fokusējas uz izglītību kā dzīves pamatmērķi. No 150 tūkstošiem Tibetas trimdinieku gandrīz 40 tūkstoši ir mūki, tie ir jogas filozofi īstā vārda nozīmē. Viņi vadās no dāsnuma, taisnīguma, pacietības jeb iecietības, radošas piepūles un, visbeidzot, gudrības, kas nav nekas cits kā zināšanas par īstenību.

AR: Jūs bijāt pirmais rietumnieks, kuru Dalailama ordinēja mūka kārtā. Kāpēc jūs no tās atteicāties?

RTT: Es dzīvoju kā mūks no 1962. gada, pēc diviem gadiem mani ordinēja un līdz 1966. gada vidum es biju mūka kārtā. Tobrīd es biju jauns, enerģisks, tiecos sasniegt apgaismību, jau pirms sastapšanās ar budismu man bija izjūta, ka jābūt kādam veidam, kā saprast šo pasauli. Es nepiekritu ne kristiešiem, kuri teica, ka tikai Dievs visu saprot, ne zinātniekiem, kuri teica, ka saprast var tikai mazliet, – jo vairāk zini, jo atklāj, ka vēl vairāk nezini. Tāpat es nepiekritu materiālistu dogmai, tā man šķita saknē aplama. Man šķita, ka varbūt kaut kur Indijā ir kāda tradīcija, tobrīd es neko nezināju par Tibetu. Es alkatīgi lasīju visādus Rietumu filozofus, taču pēc vairākiem gadiem sapratu, ka budistu filozofija ir īstā filozofija, ka budistu zinātne ir īstā zinātne, viņiem vismaz bija skaidrs, ka filozofija, nevis primitīvs materiālisms valda pār zinātnēm. Vispār materiālisma popularitāte balstās filozofiskā stulbumā, visprimitīvākajā prāta kŗūdā. Tad es nonācu pie tibetiešiem, kuri mani ŗoti laipni uzņēma, lai gan viņiem pašiem tur Indijā neklājās viegli. Pēc tam es atgriezos Amerikā, mēģināju arī te dzīvot kā mūks, taču tas bija smieklīgi, tobrīd pie mums nebija pat Harē Krišnas kustības, un te, protestantu valstī, būt par mūku nozīmēja dzīvot kā izstumtam no pasaules. Ņemiet vērā, ka tibetiešu sabiedrībā būt par mūku nozīmē kaut ko līdzīgu tam, ja jums uz visu dzīvi piešķirtu dalību nacionālaja zinātnes fondā, jūs varat mēģināt saprast, ko vien gribat, tā ir tīrākā privilēģija. Te es sapratu, ka, būdams mūks, es nevaru sarunāties ne ar vienu, neviens mani neņem nopietni, viņi uzskata, ka esmu tērēts. Turklāt es biju tāds pats nabags kā mani tibetiešu draugi, es viņiem ne ar ko nevarēju palīdzēt. Mans skolotājs man ieteica kŗūt par profesoru, bet tajā laikā tas nebija savienojams ar mūka kārtu. Tad es novilku savu mūka tērpu, viena lieta noveda pie nākamās, tad es iemīlējos, nu, un pēc tam mums radās četri bērni.

AR: Tātad savos apgaismības meklējumos jūs esat kŗuvis slinkāks?

RTT: Savā ziņā, jā, taču es esmu ŗoti daudz lasījis, pasniedzis, turklāt es domāju, ka esmu daudz ko iemācījies no saviem bērniem, viņi ir attīstījuši manu iecietību un pacietību, esmu daudz ko iemācījies, būdams kopā ar sievieti, piedaloties dzīvē. Mana attieksme pret mūka kārtu sākumā izmainījās, es biju pārliecināts, ka nevienam nav jābūt par mūku, ka dzīve māca tik daudz. Tagad Dalailama mani uzskata par visentuziastiskāko bijušo mūku, jo šobrīd es esmu pilnīgi pārliecināts, ka mūka kārta ir īpašs veids, kā cilvēkus pārizglītot morālā un intelektuālā ziņā, radīt sakarīgāku sabiedrību. Tāds arī bija sākotnējais mūka kārtas rašanās iemesls.

AR: Vai jūsu bērni ir budisti?

RTT: Tas jums jājautā viņiem, viņi ir brīvdomātāji.

AR: Kā jūs jutāties, skatoties, ka jūsu meita filmā Kill Bill nogalina tos…

RTT: Mēs abi ar viņu bijām nelaimīgi, ka Kventins tur bija salicis tik daudz nogalināšanas, 88 cilvēku vienā ainā. Taču profesionālā ziņā viņa nevarēja atteikties, scenārijs jau četrus gadus bija rakstīts tieši viņai. Taču glābj ironiskā filmas intonācija, tā ir karikatūra. Turklāt nav izslēgts, ka nikna un stipra sieviete rada labvēlīgu iespaidu uz sieviešu pašizjūtu. Jūs zināt, šodienas Amerikā kristiešu fanātiķi mēģina sievietes iebāzt atpakaŗ virtuvē, īstenībā – krāsnī. Tā ka savs labums varbūt arī ir bijis no tā, ka tiek parādīta ŗoti stipra sieviete. Viņiem gan labāk patīk skatīties, kā tiek piekauts Jēzus.

AR: Kas notiks jūsu nāves brīdī?

RTT: Es neesmu drošs, bet es domāju, ka es pievērsīšu uzmanību… jūs zināt, nepretoties tam, kā zemie vēji pamet manu ķermeni, apzināti iet caur astoņām nāves zīmēm. Es, kā paredzēts, trīsreiz dienā par to meditēju, vizualizējot savu miršanas procesu. Cerams, ka, nāvei pienākot, pakāpeniski zaudējot savus locekŗus un orgānus, es spēšu noturēt savu uzmanību uz šo procesu, apzināties šo pāreju. Varbūt nākamajā reizē es atdzimšu Latvijā.