KP

Neviens nezina, kā šo pilsētu sauc latviešu valodā. Kur nu vēl kā raksta tās nosaukumu. Ir redzētas visdažādākās versijas: Peča, Pēča, Pecsa, Pecs, Pēcsa, Peca, Pēca… Tikai ne Pécs. Nekas tāds nav pieļaujams! Jo latvieši spītīgi atsakās izmantot svešvalodu vārdus, kādi tie ir. It īpaši, ja uz burtiem ir akcenti. Proti, tādi akcenti, kas nav pieņemti latviešu valodā. Par spīti tam, ka akcentētie burti latviešu valodā ir vieni no dīvainākajiem pasaulē.

Latvieši mēģina rakstīt citu valodu vietvārdus un arī cilvēku vārdus tādus, kādi tie būtu, ja latviski tiktu pierakstīta to izruna. Pat gadījumos, kad alfabēts ir tas pats – latīņu. Turklāt, izvēloties no vairākām iespējām, varmācīgi aplaimo tos ar kādu daļēji nejauši izvēlētu, bet latviešu valodas gramatikai teorētiski atbilstošu galotni. Ko darīt, ja izrunas un rakstības attiecības kļūst par ko vairāk nekā valodniecības jautājumu? Piemēram, ko lai dara tie krievi, kas nokārto visus nepieciešamos eksāmenus, lai kļūtu par Latvijas pilsoņiem, un pretī saņem pasi bez sava vārda dzimtajā valodā, toties ar tā latvisko parodiju, kas padara viņus par svešiniekiem pašu mātēm? Ja saruna ievirzās šādā gultnē, latvieši steigšus maina sarunas tēmu. Nav viegli būt mazai tautai, kas negrib mācīties ne no savām, ne no svešām kļūdām. Un latvieši diemžēl šajā ziņā nav vienīgie, kas nezina universālo patiesību “kā tu darīsi citiem, tā arī citi darīs tev”.

Līdzīga neziņa atkārtojas arī pretējā virzienā: tikpat kā neiespējami ir likt citās valodās runājošajiem saprast, kā visus šos manis rakstītos nosaukumus pareizi izrunāt latviski. Vai arī, piemēram, kā jāizrunā vārds “Ķemeri”. Vai redzat šo mazo ķeksīti zem pirmā “K”? Vai atzīstat savu sakāvi? Latvieši nāk!

Cilvēku sugas dabā ir radīt pašiem sev sarežģījumus un pēc tam varonīgi tos pārvarēt. Vēl apbrīnojamāka par valodu un kultūru raibumu pasaulē ir tikai mūsu spēja saprasties – par spīti šim raibumam. Tāpēc ir iespējams rakstīt par divām pilsētām, nemaz nezinot, kā tās pareizi jādēvē. Pieņemsim, ka tās sauc vienkārši K un P.

Ko par pilsētu var uzzināt vienā īsā dienā? Gandrīz neko. Daudz vairāk var uzzināt par sevi. Pareizāk, par sajūtu, ko rada pilsēta. Stundu gara pastaiga pa vecpilsētu un kādu mūsdienu rajonu, uz labu laimi izvēlēts muzejs (ja tāds pilsētā ir), nejauša saruna ar kādu vietējo iedzīvotāju un ēdiens (vai dzēriens) vietējā sabiedriskās ēdināšanas (vai dzirdināšanas) uzņēmumā (tāds gan noteikti ir). Un droši var apgalvot, ka pilsētā ir būts.

Es pabiju P vairāk nekā pietiekoši, lai iegūtu šo sajūtu. Kopā ar pārdesmit fotogrāfijām, kuras slēpjas tepat – portatīvā datora cietajā diskā zem manas labās plaukstas, mana P sajūta ir pietiekošs pamats, lai es varētu rakstīt par P, nejūtoties kā šarlatāns. Bet es nevaru.

Uz katru domu, kas veltīta P, man galvā pretī stājas desmit domas par K. Jo tā ne tikai ir mana dzimtā pilsēta, tā ne tikai kādreiz ir bijusi viens no Krievijas impērijas, neatkarīgās Latvijas valsts un vēlāk arī Padomju Savienības slavenākajiem minerālūdens un dūņu kūrortiem, kas radās, pastāvēja un uzplauka purvaina meža vidū vairāku kilometru attālumā no jūras piekrastes. Tā ne tikai ir vieta, kas iedvesmoja mani uzrakstīt grāmatu. Tā ir vēl interesantāka. Tā ir pilsēta, kuras nav.

K, kas ilgus gadus bija patstāvīga pilsēta, padomju okupācijas laikā tika pārvērsta par rajonu jaunizveidotās Jūrmalas pilsētas sastāvā. Bet tas vēl nav viss. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 90. gados vietējo un kaimiņvalstu iedzīvotāju maksātspējas krituma un drausmīgās pakalpojumu kvalitātes dēļ K kā kūrorts sagruva. Burtiskā nozīmē. Kopā ar celtnēm un pieminekļiem, no kuriem vairums tieši to arī bija pelnījuši.

Visspilgtākais P simbols, kas palicis manā atmiņā, ir piemineklis ar jātnieku centrālajā laukumā. Lai gan K pēc iedzīvotāju skaita ir vismaz 10 reizes mazāka nekā P, un dibināta tikai 1838. gadā, manas bērnības laikā tajā bija desmitiem dažādu statuju, monumentu un pieminekļu. Sāksim ar senākajiem.

Monuments Krievijas karavīriem, kas gāja bojā I Pasaules kara laikā K apkaimē. Blakus jaukajai un, pēc daudzu domām, īpaši svētajai pareizticīgo baznīciņai parkā. Būdams apveltīts ar nelielām ekstrasensorām spējām, varu šīs īpašās auras klātbūtni apliecināt. Monuments joprojām ir saglabājies. Burtiski dažu metru attālumā ir arī obelisks Lielajā Tēvijas karā kritušajiem un brāļu kapi. K apkaimē sīvas kaujas norisinājās abu Pasaules karu laikā. Neizšautās šauteņu un ložmetēju patronas smilšainajā priežu sila augsnē lieliski saglabājās. Manā skolas laikā šī munīcija bērnu vidū bija vērtīgs maiņas objekts.

Turpinām. Piemineklis ārstiem – K kūrorta dibinātājiem. Jāmeklē parkā, netālu no Mīlestības saliņas. Tas veidots kā koka stumbrs, ko apvij čūska, bet zaru vietā ir kūrorta vadītāju vārdi. Joprojām saglabājies. Daļēji.

Krupītis. Avots, kas iebūvēts tādā kā jostasvietas augstuma monumentā. Avots izsīka, iespējams, tieši šīs būvniecības rezultātā. Atklāt tā īsto atrašanās vietu man tā arī nav izdevies. Zinu tikai to, ka tas vai tā atliekas šobrīd ir kaut kur mežā.

Ķirzaciņa. Krupīša māsa veiksminiece. Blakus ceļam, kas savieno K ar jūru, kokgriezumiem rotātā paviljonā zem stikla vāka turpina izplūst minerālūdens, kas pēc tam zem pusmetrīgās ķirzaciņas skulptūras vēdera ietek zemē ieraktai bļodai līdzīgā baseiniņā un pēc tam – upītē, vai pareizāk, strautā, vārdā Vēršupīte, kas tek cauri K. Bērnībā es esot teicis, ka ķirzaciņa čurā, mana māte man stāstīja. Dzeltenīgajam ūdenim ir izteikta sērūdeņraža smarža. Agrāk mēdza teikt: puvušu olu smaka, bet diez vai kāds no lasītājiem mūsdienās ir izbaudījis laimi personīgi iepazīties ar olu pūšanas procesu. Ķirzaciņas ūdenim piemītot spēja saglabāt jaunību tiem, kas tajā nomazgā seju. Pagaidām šī leģenda, spriežot pēc manas pieredzes, ir apstiprinājusies par 100 procentiem.

Paviljona rezervuārā atpūtnieki padomju varas gados meta monētas. Uz atgriešanos un uz laimi. K puikas regulāri līda no laukameņiem mūrētajā seklajā akā, lai ievāktu šo bezmaksas naudu, kas ar sērūdeņradi bagātajā ūdenī gandrīz acumirklī nomelnēja. Monētas ar smilšu palīdzību atkal tika noberztas spožas. Pēc tam bērni mielojās ar saldējumu. Es biju pārāk bailīgs, tāpēc tikai noraudzījos.

“Tautudēls un tautumeita” bija vēl viens minerālūdens avots, gandrīz blakus ķirzaciņai, izplūstošs nevis dabiski, bet no urbuma. Līdz ar to garša bija jau daudz tuvāka minerālūdenim, ko varēja iegādāties veikalā. Bērnībā es, braukājot ar velosipēdu pa parku, mēdzu bieži apstāties un padzerties pie šī divarpusmetrīgā skulpturālā veidojuma, kam abās (attiecīgi dēla un meitas) pusēs bija par ūdens strūklakai un tādai kā virtuves izlietnei. Tā kā braukāšana visbiežāk bija kompānijā, visiecienītākais joks bija aizspiest sprauslu ar pirkstu tajā mirklī, kad pretējā pusē kāds mēģināja dzert. Divkāršais spiediens iedzina strūklu mutē ar tādu spēku, ka nācās ūdeni izšķaudīt ārā pa degunu. Skulpturālais veidojums ir saglabājies. Ūdens vairs netek kādus gadus divdesmit.

Apstādījumos pie dzelzceļa stacijas nekustīgi stāvēja kāds stalts un ūsains vīrs, tērpies sarkanarmiešu šinelī un smailajā ausainē, turot zobena maksti abās rokās sev aiz muguras. Tas bija Jānis Fabriciuss, karavadonis tiem latviešu strēlniekiem, kas Oktobra revolūcijā cīnījās boļševiku pusē. 80. gados piemineklim mīklainos apstākļos pazuda puse zobena. Lai gan joprojām valdīja padomju režīms, kāds laikam izlēma, ka novākt visu pieminekli būs vienkāršāk, nekā labot zobenu.

Pie skolas, kurā mācījos, visā augumā slējās Sergejs Kirovs. Šī pieminekļa izcilākā īpašība bija sprauga starp kājām, kas ļāva noslēpties aiz monumenta un novērot pretējā pusē notiekošo. Uzsniegot pirmajam sniegam, skolēni Kirovu parasti nopikoja no galvas līdz kājām, simboliski atkārtojot notikumus 1934. gada 1. decembrī, kad Leonīds Nikolajevs pēc slepenas Staļina pavēles nogalināja Kirovu, iešaujot kaklā. Kirovs no mauriņa skola priekšā pazuda kaut kad 80. un 90. gadu mijā.

Mūsu māja bija un ir uz ielas, kas nosaukta Puškina vārdā. Vienīgais sakars ar dižāko krievu dzejnieku šai ielai ir neliels krūšutēls, kas bija uzstādīts apstādījumos otrā ielas pusē. Puškins regulāri mainīja izskatu, jo vienmēr, kad blakus esošajā sanatorijā veica remontu, viņu nokrāsoja ar pāri palikušo radiatoru krāsu. Krūšutēla pazušanas laiks: apmēram tāds pats kā Kirovam.

Pie sen slēgtās kūrorta poliklīnikas joprojām zviln sīka nāriņa. Kāds nāriņai sakars ar K, man nav ne jausmas. Ja nu vienīgi sakritība, ka nāriņa dzīvo ūdenī, un ūdens tek arī K avotos. Bet otrā pusē šai pašai kūrorta poliklīnikai sēž refleksu pētnieks Pavlovs, Nobela prēmija laureāts, kurš ar saviem eksperimentiem, graizot dzīviem suņiem kuņģus, ir sabojājis karmu tik tālu, ka šobrīd palicis bez deguna. Nemaz nerunājot par atbaidošajiem izmēģinājumiem, ko ar pieminekli savulaik veica mani vienaudži. Viņi ierāpās Pavlovam klēpī, piecēlās kājās, piespieda gurnus sirmajam zinātniekam pie sejas un imitēja orālā seksa aktu. Nenosmieties!

Parka garākā celiņa galā lielas pļavas vidū savulaik kopā bija redzami slavenie literāti Rainis un Gorkijs. Vairs neatceros, kurš no viņiem stāvēja un kurš sēdēja. Pats interesantākais, ka latviešu dzejdaris Rainis dzīvē tā arī nekad nebija saticis krievu vētrasputnu Maksimu Gorkiju. Klīst runas, ka piemineklis bija uzsliets par godu abu vīru iecerei kaut kad satikties. Kāda iecere, tāds arī liktenis piemineklim.

Ļeņini mazpilsētā K bija veseli divi. Laikam jau tāpēc, ka gandrīz desmit sanatorijās (padsmit, ja ieskaita atsevišķo korpusu ēkas) bija tik daudz atpūtnieku no plašās Padomju Savienības, ka gadījumā, ja viņi visi vienlaikus nolemtu doties pie Iļjiča, pie viena pieminekļa nepietiktu vietas. Rezerves Ļeņins no mazliet lielākā galvenā Ļeņina bija tikai kādu 300 metru attālumā. Turklāt rezerves Ļeņins, kā jau mazsvarīgāks, laikam bija izgatavots no sliktāka materiāla, jo 80. gados sāka bojāties. Tā vietā, lai pieminekli savestu kārtībā, tam apkārt tika uzbūvēta koka kaste. Pēc kāda laika sāka klīst mulsinošas pretpadomju baumas, ka kastē Ļeņina nemaz vairs nav! Tāpēc postaments ar visu kasti kādā jaukā naktī pazuda pavisam. Galvenais Ļeņins neizvilka daudz ilgāk. Latvijai pieņemot neatkarības deklarāciju, tas tika novākts pie pirmās izdevības.

Bet visintriģējošākā ar pieminekļiem saistītā K leģenda ir Staļins. Esmu no vairākiem cilvēkiem dzirdējis, ka 1956. gadā, kad Hruščovs atmaskoja Staļina personības kulta radītos “pārspīlējumus”, pēc kara uzslietais Staļina piemineklis esot demontēts un aizvests uz 3 kilometru attālumā esošo meža ezeru, sauktu Melnezers. Pēc tam piemineklis esot aizpeldināts līdz ezera vidum un tur nogremdēts. Kā tas ir iespējams, nav skaidrs, jo ne kuģu, ne plostu mazajā ezeriņā nebija, un diez vai kāds vestu pontonus desmitiem kilometrus tikai tāpēc, lai kaut ko nogremdētu mazliet skaistāk. Tomēr no šiem pašiem cilvēkiem esmu dzirdējis, ka vēl ilgu laiku pēc tam, peldoties ezerā, daudziem esot izdevies ar kājām uztaustīt Staļina galvu un pat nostāties uz tās. Tiesa, neesmu saticis nevienu, kam pašam to būtu izdevies paveikt. Iespējams, attīstoties plaši pieejamai hidrolokācijas tehnikai, kāds entuziasts vēl sagādās mums negaidītu pārsteigumu. Staļina vietā turpmākos gadus uzturējās K galvenais Ļeņins.

Tas ir galvenais, ko vēlējos pastāstīt P iedzīvotājiem un ikvienam cilvēkam par to, kas man pirmām kārtām nāk prātā, salīdzinot P un K. Abu pilsētu liktenis pēdējā laikā ir bijis ļoti atšķirīgs, bet noteikti arī P ir savas leģendas, kas nav rakstītas vēstures grāmatās, un par kurām netiek stāstīts ekskursantiem. Varbūt dažas pat ļoti līdzīgas. Jo, paņemot rokā globusu, mēs esam blakus.