Es iznāku pie jums no savas vientulības

Bieži gadās dzirdēt, ka Merabs Mamardašvili (1930-1990) bija izcilākais filozofs Padomju Savienībā, Vernāns viņu nodēvēja par “gruzīnu Sokratu”.

“Viņa filozofēšana atgādina sapni – tā ir pārdomāta un izjusta, taču objektīva. Tā virzās turp, kur nav nepatikas un naida, bet no turienes atgriežas tīra.”
Aleksandrs Pjatigorskis

Zvans par to, ka miris Merabs Mamardašvili, mani sasniedza pagraba telpās iekārtotā birojā Maskavas ielā, un es joprojām atceros sajūtu, kas pārņēma, kad biju nedaudz atguvies: man likās, ka pasaulē vairs nav vietas patiesībai – šo vietu bija atņēmusi Meraba1 nāve. Es domāju nevis par to, ka patiesības vairs nav vai kas varētu būt šī “patiesība”, nē – kamēr Merabs bija dzīvs, es zināju, ka patiesība pastāv.

Mirušais Merabs uz galda Čavčavadzes ielā izskatījās negaidīti maziņš, bet man vienmēr bija licies, ka viņš ir liels. Tobrīd nodomāju kaut ko visai muļķīgu: ka šajā neparastajā galvaskausā ieslēgtās zināšanas tagad zudīs uz visiem laikiem. Šī klamzīgā doma man ataust atmiņā, kad lasu jautājumu, ko Merabs uzdeva savam draugam 1978. gada jūlijā: “Kur atradās grieķu doma, kad grieķi izzuda, bet tās adresāta vēl nebija?”

Kad 1990. gada pavasarī palūdzu Merabu kaut ko ierakstīt viņa tikko iznākušajā grāmatā Kā es saprotu filozofiju, viņš ierakstīja: “Uldim, par piemiņu, pa šo tievo un dīvaino tālāknodošanas diedziņu. Uz kurieni? Kam?”

Daudzajiem, kas piemin, ka viņi klausījušies Mamardašvili lekcijas, iespējams, šķiet, ka šis pagātnes notikums piešķir viņu dzīvei kādu īpašu vērtību. Rakņājoties krievu internetā, nejauši atšķīru kādas aktrises lappusi, un izlasīju, ka viņai augstskolā lekcijas lasījis Mamardašvili un stāstījis par Kanta gaišzilajām acīm. Patiešām – no lekciju audioierakstiem Vispārējās un pedagoģiskās psiholoģijas institūtā Maskavā izveidotajā grāmatā var atrast: “Kantam bija ļoti pareizi, izteiksmīgi, apgaroti sejas vaibsti un milzīgas gaišzilas acis. Tiem, kas tās redzēja, tās šķita lielākas, nekā bija īstenībā, jo tās bija dīvainā, reti sastopamā, ēteriski zilā krāsā; viegls miklums tām piešķīra spožumu un radīja caururbjošu iespaidu.”2  Patiešām, kā teica kāda sieviete, kas viņu labi pazina, tik maigi, kā Merabs runāja par Kantu, neviens cits filozofs to nav darījis, – kā par jaunāko brāli.

Septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā Mamardašvili lekcijās bija pilnīgs anšlāgs. “Kad viņš sāka lasīt lekcijas Psiholoģijas institūtā, tur sapulcējās gandrīz visa intelektuālā Maskava. Auditorija bija pārpildīta līdz augšai – visur stāvēja, gulēja. Kāds cilvēks, kurš Mamardašvili ļoti neieredzēja, teica: “Es, protams, Merabu Konstantinoviču ļoti cienu, viņš lasa tādas interesantas lekcijas. Bet kādēļ pie viņa iet frizieres? Tas ir pilnīgi nesaprotami.”

Un “friziere” internetā varētu rakstīt tā: “Atceros, kopā ar draudzeni gājām uz Mamardašvili lekcijām, un viņš stāstīja par Dekarta vijīgajiem matiem.” Patiešām, jau minētajā Maskavas augstskolā 1981. gadā Mamardašvili lekcijā par Dekartu saka: “Ir Dekarta portrets (nevis Halsa, bet cita mākslinieka), kurā attēlota maiga un domīga seja un kaut kādi dīvaini mati, tādi mati parasti mēdz būt ļoti maigiem un nedaudz kropliem cilvēkiem.”

Tas nebūt nav viss, ko Mamardašvili teicis par Kantu vai par Dekartu, bet, ja godīgi, no viņa lekcijām Rīgā es atceros vēl mazāk.3 Tagad, lasot grāmatu, es varu tās pielāgot lasīšanai, apstāties, uztrūkties no snaudas un atgriezties pie garām palaistā vai nesaprastā: lekciju laikā tādas iespējas nebija. Neko no šīm lekcijām nesaprata ne tikai frizieres, taču tā nebija viņu vaina. Vispār, iespēja nesaprast bija viens no vairākiem iemesliem, kāpēc viņas tur vispār bija; padomju ideoloģijā patiesība bija skaidra un atradās marksisma klasiķu darbos, kamēr nesaprašana bija nepilnība vai tāda domāšanā, kas pārvarama, studējot šos darbus.4

Savās “Prusta lekcijās”, runājot par kaislību, Mamardašvili saka, ka tiek saprasts tikai tas, par ko nav intereses. Es vēl nezinu, kāda iemesla dēļ nesaprotamais, ko runāja Mamardašvili, skāra tieši katru atsevišķu cilvēku. Kā teica Silvana Davidoviča, itāļu teātra un literatūras kritiķe: “Tie bija vārdi, kas izrunāti tieši tev un kas paskaidroja tev tevi pašu.”

“Pirmais iespaids no Meraba Konstantinoviča lekcijām bija dziļš šoks. No viņa plūda kāds spēks. Viņš radīja, filozofēdams manu acu priekšā. Es, tāpat kā daudzi citi mani vienaudži, uz viņa lekcijām gāju kā uz Templi – viņš runāja tieši par to, kas mani mocīja. Par cilvēka personību, viņa atbildību un brīvību,” raksta Dinara Makgakelidze-Suladze, kas toreiz studēja Tbilisi universitātē. Un tai pašā aprīlī burtiski dažas stundas pēc viņas teiktā es sarunājos ar Merabu, kurš atzinās, ka varbūt viņš ir apmānītājs, krāpnieks, kuru teju teju atmaskos. “Manī nav pārliecības, ka man būtu dziļas domas, ticiet man, un ne man par to spriest, bet tas, ka manus kursus apmeklē simtiem klausītāju, ir saistīts ar vispārīgo garīgo situāciju, ar garīgo badu, tas pirmkārt, un, otrkārt, cilvēkiem vajag, lai kāds kaut kur stāvētu un runātu. Es viņiem dodu iespēju, bet ne man spriest, ko viņi izvēlēsies.”

“Kaut kur kāds” patiešām “stāvēja un runāja”. Pie tam tas nebija nekāds “kāds”: “Iedomājieties, es pirmo reizi redzēju Mamardašvili. Tas bija kaut kas šausmīgs! Vai kāds ir redzējis viņu fotogrāfijās? Tas ir milzīgs kails galvaskauss. [..] Pa Filozofijas institūta piekto stāvu man tuvojās plecīgs cilvēks svīterī, pieliecis pliko, spīdīgo galvu. Viņš nebija skaists – plakana seja ar lielu degunu, slikti zobi, jo viņš daudz smēķēja. Tuvredzība mīnus 12. Milzīgas, kā Kantam, gaišzilas, izvalbītas acis. (“Acis viņam bija novietotas kā briedim.”).”

Varbūt tas bija Vernāns, kurš pirmais ievēroja Mamardašvili ārējo līdzību Sokratam: izvelbta piere, kas turpina kailo galvasvirsmu, saplacināts deguns ar platām nāsīm, gaļīgās lūpas, apaļās, izvalbītās acis un pats galvenais – skatiens: neatlaidīgs, kā vērsim, no pieresapakšas vai ātrs, no sāniem – taču vienmēr caururbjošs, sasprindzināts, ironisks. Es nevaru atcerēties nevienu padomju laika filozofu, par kuru būtu saglabājušies viņa ārienes apraksti, bet viņu klātbūtne jau arī nebija svaīga, jo patiesība jau vienalga mita kaut kur Ļeņina vai Marksa attālumā. Viņu filozofijas zinātniskums un ideoloģiskā atbilstība tika mērīta rakstu darbos; Mamardašvili gandrīz nerakstīja vai rakstīja grūti – arī šajā ziņā līdzinādamies Sokratam. Par savu filozofa nodarbošanos viņš uzskatīja lekciju lasīšanu. Šo lekciju pieraksti tika izplatīti samizdatā, bet izdoti tikai pēc viņa nāves, tā ka viņa klātbūtne nebija rakstiska, bet, gribētos teikt, reāla – daudz vairāk nozīmes bija tiešam iespaidam no viņa un stāstiem par viņu. Sokratu mīlēja, un tādēļ viņa jaunie sarunbiedri viņa klātbūtnē, ja drīkst tā teikt, uzplauka, un bieži vien viņa izjautāšanas rezultātā sajuta nepieciešamību mainīties, pilnveidoties, pievērsties tam, ko nebija pamanījuši, pirms nebija satikuši Sokratu: es domāju, ka Mamardašvili klātbūtnē notika kaut kas līdzīgs.

Maskavas filozofs Anatolijs Ahutins atceras gadījumu, kas septiņdesmito gadu beigās viņu šokēja, jo izrādījās, ka var darīt arī tā. Mamardašvili pēc izdzīšanas no Filozofijas institūta strādāja Dabaszinātņu un tehnikas vēstures institūtā, un reiz direktora vietnieks bija uzsaucis garāmejošajam filozofam – ienāc pie manis! Kad Mamardašvili klusējot turpinājis iet, tas sācis kliegt: “Es tev saku – ienāc pie manis!” Mamardašvili pagriezies un pateicis: “Ej tu zini kur!” Un kad pēc tam bijis jāraksta paskaidrojums, institūta direktoram adresētajā no burtnīcas izplēstā lapelē Mamardašvili rakstījis, ka viņš nav dzimtcilvēks direktora vietnieka stallī, lai viņam būtu jāizpilda viņa pavēles, ka pieklājīgā sabiedrībā pie cilvēka vēršas ar cieņu, un tādēļ viņš no vietnieka sagaida atvainošanos. Lieki piebilst, ka vietnieks “aizvēries”. (Vispār, vara Mamardašvili apbrīnojami piecieta.)

Pagaidām pievērsiet uzmanību, Mamardašvili nerīkojas vis atbilstoši situācijai “vara –padotais”, bet atbilstoši savai izpratnei par lietu kārtību. Iespējams, ka līdzīgi domāja arī KGBvirsnieks, kurš, izsaucis Mamardašvili uz Lubjanku, lai brīdinātu par nevēlamiem sakariem ar ārzemniekiem, sarunu uzsāka ar vārdiem: “Mēs zinām, ka jūs esat brīvākais cilvēks valstī.” Zemteksts varētu būt tāds: jūs taču uzvedaties tā, it kā mūsu, visvarenās čekas, vispār nebūtu.

Pretēji KGB Meraba laikabiedri viņu mīlēja un apbrīnoja vai apskauda un ienīda, bet vienkārši kā vienu no “mums” visiem, teiksim, apskauda par to, ka Mamardašvili prata svešvalodas un lasīja tajās grāmatas. Aleksandrs Zinovjevs, filozofs un kādreizējais Mamardašvili draugs, savā septiņdesmito gadu sākumā rakstītajā dzēlīgajā satīrā Rēgainās virsotnesMamardašvili ierindo padomju filozofu ideologu kohortā, pieņemot, ka, neatkarīgi no motivācijas, ikviens no tā laika filozofiem “eļļoja” varas un atbilstoši – personīgā labuma mašinēriju.5 Arī kā filozofs Mamardašvili, daudzuprāt, ir domājams tikai padomju atkarības kontekstā vai, cita tā laika filozofa, Ērika Solovjova vārdiem runājot, Mamardašvili unikalitāte “varēja rasties vienīgi totālas varas un totālas garīgas apspiestības sabiedrībā”. Patiešām, nebija arī tā, ka pret Merabu nevērstos varas struktūras, lai gan to vērts pieminēt tikai tad, ja apspiestību vispār aplūko kā jel kā – bet šajā gadījumā runa ir par filozofiju – nosacījumu.

Septiņdesmito gadu sākumā pēkšņi bija periods, kad Maskavas Valsts universitātes augstceltnē, vienā garā, marmorā kaltā gaitenī, dažādās auditorijās lekcijas vienlaikus sāka lasīt Merabs Mamardašvili, Aleksandrs Pjatigorskis un Sergejs Averincevs. Viņu lekciju tēmas, kā atceras Pjatigorskis, bija apmēram tādas: “Dažas tendences mūsdienu filozofijā”, “Galvenie senindiešu filozofijas postulāti” un “Filozofija un poēzija”. Nekavējoties tika uzrakstīti ziņojumi “kur vajag” – par Pjatigorski, ka viņš auditorijā smēķē, par Mamardašvili – ka viņš nepareizi ģērbjas6 (“viņu vienmēr atšķīra nevērīga elegance uz drūmo padomju žakešu un saburzīto bikšu fona; viņam bija tikai vienas velveta džinsas, taču viņš nēsāja tās kopā ar skaistiem svīteriem,” atceras Annija Aplebuena),7 par Averincevu – nav skaidrs, par ko, bet partijas komitejas “komisija, kas atvēra auditorijas durvis, izdzirdēja Averinceva, kā atļāvās izteikties kāds laikabiedrs, “blēšanu”: “Skaistais nepazīst ne subjektu, ne objektu, skaistais eksistē tikai tīrās domas tīrajā telpā…” Mamardašvili auditorijā viņi izdzirdēja kaut ko tādu: “Jau Hēgelis teica, ka patiesība var būt tikai konkrēta. Markss savā filozofijā vadījās no šī uzskata…” Un manējā: “No agrīno budistu dhaņjas uztveres viedokļa upanišādu transcendentālās kategorijas…” Pirmo no universitātes nez kādēļ izmeta Averincevu, pēc tam –Mamardašvili, un pēdējo – kā tādu, no kura vienalga neko nevar saprast – mani.”

Aizliegums lasīt lekcijas universitātē bija tikai viens no daudzajiem varas pieņemtajiem mēriem: pēc patvaļīgi pavadīta mēneša Parīzē kāda Itālijas komandējuma laikā Mamardašvili vairs nelaida uz ārzemēm; pakāpeniski viņu izmeta no vairākām zinātniskajām padomēm, atbrīvoja no darba žurnālā Voprosi filosofijiun galu galā piespieda aizbraukt no Maskavas, taču Mamardašvili it kā uz to visu nekā nereaģēja, negrasījās kļūt par disidentu, negrasījās uzlabot padomju sistēmu vai marksismu, neko no padomju varas negaidīja, jo uzskatīja, ka “viņi” pat nemaz nevar rīkoties savādāk, jo “bija saskārušies ar patiesību, kas es esmu”.

Faktiski, šī problēma, kas Mamardašvili īsti ir – un viņš pats uzskatīja, ka ir filozofs –, un it īpaši – no kurienes viņš tāds radies, visus arī interesē – reizēm pat vairāk, nekā viņa filozofija. Kad es Izai, Meraba māsai, jautāju, kā, viņasprāt, Merabs kļuva par to, kas viņš bija, Iza atbildēja: “Nezinu. Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu.”

Parasti taču mēs – kā darām? Sākam ar ģimeni un, pateicoties psihoanalīzei, katrā ziņā – ar agru bērnību.8 Bet ko lai mēs izdabūjam no tā, ka Merabs bija piedzimis netālu no Gori, kur bija dzimis arī Staļins, vai no tā, ka Mamardašvili tēvs bija politiskais komisārs sarkanajā armijā un kopš pirmās dienas piedalījās karā, aizkarodamies līdz pat Berlīnei, vai arī no tā, ka tēvs bija dzīvespriecīgs un rūpējās par bērnu izglītību? Vai no tā, ka māte mīlēja lasīt un vismaz vienu gadu maksāja kādai angļu valodas skolotājai, lai Merabs ārpus skolas apgūtu angļu valodu? (Tiesa, Meraba mātes tēvu sauca par Platonu, bet tolaik Krievijā šis vārds nebija retums.) Varbūt vajadzētu pievērsties skolai Tbilisi, kurā Merabu sauca par Funku un kuru viņš beidza ar zelta medaļu? Vai – kā to visbiežāk arī dara – Maskavas universitātei piecdesmito gadu sākumā, kur talantīgi filozofi, pirms nodzerties vai nomirt, mēģināja uzlabot marksismu kā Ēvalds Iļjenkovs, vai pievērsās metodoloģijas problēmām, kā to darīja Jurijs Ščedrovickis? Bet varbūt vajadzētu uzskatīt, ka Merabs kā filozofs veidojās Prāgā, kur žurnālā Probļemi mira i sociaļizmabija sapulcināti daudzi no tiem salīdzinoši civilizētajiem un izglītotajiem jaunajiem padomju kadriem, kuri vēlāk ieņēma vadošus posteņus padomju ideoloģiskajā aparātā, “aizvilkdami” līdz pat perestroikai? Kur viņš reāli iepazinās ar rietumniekiem, tostarp Altjuseru un Sartru, brauca uz Parīzi, Romu, Venēciju, iemīlēja džezu un sāka lasīt Marselu Prustu un detektīvus? Bet varbūt vajadzētu ieklausīties tajos, kas uzsver, ka Merabs ārkārtīgi izmainījās pēc iepazīšanās ar Zelmu?

Zelma Haiti, kam veltītas Mamardašvili Prusta lekcijas, bija no tradicionālas Kuldīgas ebreju ģimenes, un bija 10 gadus par viņu vecāka. Latvijas armijas virsnieks Nanks (īstajā vārdā Jānis Vabulis) bija iemīlējies Zelmā un izdabūjis viņu ārā no geto, un, krieviem tuvojoties, abi bēga uz Zviedriju. Taču Nankam Madonā bija palikusi māte un māsa un viņš pierunāja Zelmu atgriezties, lai arī Zelmas māte un māsa bija nogalinātas Rumbulā. 1946. gadā Zelmu un Nanku apcietināja, un tālākie gadi kā vienam, tā otram pagāja Staļina nometnēs. 1960. gadā Zelma ciemojās pie sievietes, no kuras Merabs īrēja dzīvokli, un Merabs iemīlējās. “Viņa bija pavisam citādāka, Rietumu sieviete, citādāk ģērbās, uzvedās, viņa bija izglītota un daudz cietusi – viņa bija kā no citas planētas,” stāsta māsa.

Stāsta, tolaik slavenajā Tartu kāda zinātniskā semināra laikā Merabs pēkšņi teicis Jurijam Lotmanam (kura dēļ Tartu universitāte arī bija slavena): “Jūs mani, lūdzu, atvainojiet, Jurij Mihailovič, bet man jāaizbrauc uz Rīgu. Sievietei, kuru es mīlu, rīt ir dzimšanas diena.” Lotmans domājis, ka Mamardašvili joko, taču Merabs nejokoja.

1971. gadā Zelma nolēma emigrēt. Viņa lūdza tēlnieku Ernstu Ņeizvestniju, lai viņš to pasaka Merabam, bet tikai tad, kad viņa jau būs prom. Stāsta, ka Ņeizvestnijs sēdējis ar Merabu virtuvē un pateicis, ka Zelma ir aizbraukusi. (Emigrācija tolaik stipri vien atgādināja nāvi, jo satikties vai pat tikai sazināties ar aizbraucēju tikpat kā vairs nebija cerību.) Kad pēc dažām stundām Ņeizvestnijs atnācis Merabu apraudzīt, viņš joprojām sēdējis tai pašā vietā. Un arī pēc divām dienām – tai pašā. Merabs un Zelma vairs nekad nesatikās.

Un tagad atteiksimies no visa tā, labi? Atteiksimies meklēt tur, kur Mamardašvili nav, vai par katru cenu visu saprast tā, it kā viens obligāti izrietētu no otra.9 It kā filozofijai būtu nepieciešami nosacījumi. Starp citu, Mamardašvili nodarbināja jautājums, kā iespējams, ka jel kam rasties no nekā, kad Padomju Savienībā bija iznīcināts viss kādreizējais kultūras slānis: “To nav iespējams atjaunot un, pats galvenais, ar to nav iespējams nodibināt nekādas saites, kopš 1917. gada starp mums ir bezdibenis. Notika kosmiska katastrofa, un viss iegāzās bezdibenī, un, lūk, es esmu šeit, bet tas ir tur. Un nav nekādu ceļu, lai kaut ko darīt tagad, saistot ar to tur, kultivējot to, atjaunojot un turpinot. Ja kaut kas būs, tad tikai vienā veidā – tikai no tā, kas ir.”

Domājot par Merabu, kļūst skaidrs, ka kādā savas dzīves punktā viņš īstenoja to, par ko vēlāk teica savās Kanta lekcijās: “Pasaules iekārta principā nav noteikta pirms manas rīcības, līdz tam, kad es atrodu tajā savu man paredzēto vietu.” Iespējams, runa nav par vienu konkrētu brīdi vai konkrētu rīcību, bet Mamardašvili atteicās piedalīties “komunistiskās cilts” vēsturē ar visiem “cilšu vadoņiem” priekšgalā – un tas izšķīra visu. Nu, bet ja arī nekā nav, es taču esmu…

Kaut kādā brīdī Mamardašvili nolēma, ka domāt, iesaistoties tajā putrā, kur dzīvoja padomju cilvēki, vispār nav iespējams. Runa ir, raksta Mamardašvili, par “dezorganizētu, nomaldījušos mežoņu apziņu, ko var stādīties priekšā vienīgi fantasmagoriskos tēlos, piemēram, it kā mati uz cilvēka galvas augtu nevis uz āru, bet uz iekšu. Iztēlojieties sev šo mežonīgo saaudzi, kur viss ir sapinies, kur viena domas daļa nekad nevar atrast otru, lai radītu veselu, pabeigtu, likumīgi radušos domu. Kas notiek īstenībā? Kas ir? Tas pat nav nosaukts vārdā.”

Kas notiek īstenībā? Kas ir? Ko nevar pat nosaukt vārdā? Mamardašvili patika izmantot metaforas; viņš stāsta, kā reiz kopā ar savu itāļu iemīļoto bijis Gruzijā pie jūras, kā viņus tur brīnišķīgi uzņēmuši, kā cienājuši, kā par viņiem priecājušies un cik viņi bijuši laimīgi. Bet pēc tam viņi turpat uz ielas iegājuši tualetē, burtiski desmit metrus no galda, un tur viss ir bijis vienos izkārnījumos. Turpat blakus – priedes, itāliete, jūra, viesmīlība… Mamardašvili favorīts Veņička Jerofejevs reiz mēģināja aprakstīt, kādas tieši acis bija marksisma klasiķiem: “Vai jūs kādreiz esat tupējuši Petušku stacijas tualetē? Vai atceraties, kā tur, šausmīgā dziļumā, zem apaļajām atverēm, skalojas un spīguļo šī brūnā, šķidrā masa?”10

Brežņeva laiku Merabs nodēvēja par “impēriskā sūda pārakmeņošanās laikmetu”, un, paliekot šīs pašas metaforas iekšpusē, ik brīdis, kas pavadīts šajā situācijā, arvien vairāk neļāva no tās izkļūt ārā. “Daudzi no tiem tiecas šādās slēgta tipa situācijās pārvērsties mūžīgā vienu un to pašu nosacījumu atkārtošanā. Nokļūstot šādā situācijā, cilvēks nespēj paskatīties uz sevi no malas kā nosacītas spēles dalībnieks un neuzdrošinās apšaubīt šīs spēles noteikumus.”

Esmu dzirdējis, ka pirmā nopietnā – tas nozīmē, kādu 10 stundu saruna starp Mamardašvili un Pjatigorski esot bijusi par patiesību. Kā iespējams, ka cilvēks var nodarboties ar dažādām interesantām lietām, dzīvot pilnestīgu dzīvi, netiecoties pēc patiesības? Šai nelielajai sešdesmito gadu mizanscēnai nav vairāk nozīmes, kā vienīgi tāda, ka patiesība, par ko sarunājās abi draugi, varēja tikt saprasta arī savādāk nekā patiesība dzīves – lai cik komfortabla vai nepatīkama, zinātniska vai kulturāla tā būtu – ietvaros. Redzat? Netika uzdots pat jautājums: kas ir patiesība? Mamardašvili saprata: lai par to domātu – par patiesību –, vajadzēja rīkoties radikāli. Kaut kā bija jātiek ārā no – piedodiet, pēdējo reizi – sūdiem, kādos bija iestiguši tie, kas domāja, ka var kaut ko padomju uzskatos, tieksmēs, īstenībā – tie taču visi vienalga ir domāšanas modi – censties saprast, uzlabot teoriju, padarīt kaut ko vairāk patiesu. Taču atteikties no tā visa nozīmētu “atzīt par bezjēdzīgu visu līdz tam nodzīvoto dzīvi. To cilvēks neizvēlas nekad un droši vien pareizi dara, jo aiz tā seko nāve.”11

Es acīmredzami joņoju stāstam pa priekšu, bet Merabam nācās apliecināt draugu pārrunāto visai dramatiskos apstākļos astoņdesmito gadu beigās Gruzijas Tautas frontes kongresa laikā, kad viņš paziņoja, ka patiesība ir augstāka par visu, arī par dzimteni. No tribīnes Mamardašvili aizgāja, svilpienu pavadīts, lai gan nākošajā dienā atgriezās, lai pateiktu to pašu, un viņu uzņēma jau ar aplausiem. Vēlāk hrestomātisks kļuva viņa teiciens: “Ja mana tauta ievēlēs Gamsahurdiju, es būšu pret manu tautu.” Varat trīsreiz minēt, ko ievēlēja tauta, tomēr viens no idiotiskākajiem mītiem par Mamardašvili ir “dziļdomīgie” mājieni, ka viņu nomušījuši gruzīnu nacionālisti.

Riskējot ieslīgt patētismā, varētu teikt, ka Mamardašvili radikālā rīcība bija “vienkārši” doma, viena sevī pabeigta doma – taču pēc šīs domas “pasaules iekārta” vairs nevarēja palikt tāda, it kā šīs domas nebūtu. Kopš šī brīža pasaule izmainījās. Šo ideju vēlāk var saskatīt Mamardašvili izmantotajā citātā (šķiet, ka viņš gan Kantu, gan Dekartu, gan Prustu aplūkoja savas pieredzes gaismā): “Nedomā patiesi, lai rīkotos patiesi, bet rīkojies, lai domātu patiesi.” Tas ir gandrīz nesaprotami, bet atgādina Dekarta ieviesto cogitoprincipu, kad “es domāju” var kļūt par neatgriezenisku pasaules sastāvdaļu. Dzīvē šādas konstrukcijas parādās kā notikums, kuru mēs varam arī nesaprast, taču kurš sev vien zināmā veidā “iekārto” ne vien visu mūsu dzīvi, bet arī visu pārējo. Šāds domas gadījums ļauj Mamardašvili teikt: “Domāšana ir manas būšanas veids vai veids, kā man būt tā, kā es nebūtu, ja es nedomātu to, ko es domāju. Domāšana par esamību ir domājošā esamības veids.”

Var ievērot, ka šāds reāls notikums, lūzums, Mamardašvili dzīvē notika apmēram septiņdesmito gadu beigās, kad viņš sāka lasīt savus slavenos lekciju kursus par Rietumu filozofiju, Dekartu, Kantu un Prustu. Šie lekciju kursi satrieca gan tādēļ, ka kāds var filozofēt, neatsaucoties ne uz ko, gan tādēļ, ka Padomju Savienībā tie nebija domājami, tomēr bija.

Šādi atskatoties, citādi izskatās arī Mamardašvili biogrāfija. Kā teiktu Pjatigorskis: “Lai ko filozofs dara, viņš filozofē.” Var ievērot, ka Mamardašvili pamazām izveido tādu sevi, kas spēs domāt, tomēr labi apzinoties, ka galu galā viņa domāšana būs veiksmes un sagadīšanās ziņā. Šāda veiksme bija Mamardašvili universitātes laika draugi; viņi lielās kompānijās staigāja pa Maskavu, gāja cits pie cita ciemos, runāja par filozofiju – “cilvēki, kas bija atkarojuši sev iekšējas un, kā mums gribējās, jautras brīvības telpu”.

Mamardašvili arī vēlāk norādīs uz organisku, neplānojamu sabiedrisku veidojumu nozīmību – piecdesmito gadu reglamentētajā Maskavā tā bija “spontāna studentu kopdzīves formu atjaunošanās”.12

Bet tā bija arī iespēja uzzināt, ka cits domā citādi, un iespēja sadzīvot ar šo citādību. Lai gan daudzi draugi sastrīdējās, aizstāvot savu pārliecību un domas, Mamardašvili tas it kā neskāra; daudz svarīgāka par draugu sarunu saturisko pusi viņam bija pati draudzības forma, kas īstenoja Tbilisi ielaspuiku priekšstatu par draudzības kodeksu un tās nozīmi. Mazliet vienkāršojot, tas bija priekšstats par “savu puiku”, un to Merabs viegli saskatīja arī vēlāk – gan vīriešos, gan sievietēs, pie tam galīgi nebija svarīgi, no kāda sociālā slāņa šie “puikas” bija.

“Mūsu dzīvē 60. gados bija nejaušība, ka tāda veida iekšējie “masoni” pēdiņās izrādījās – kāds institūta direktors, kāds laboratorijas vadītājs, un viņi varēja piedāvāt darbu, uzaicināt, jo pret tevi bija iekšējas, nepamatotas simpātijas, un tu varēji oficiāli nolasīt lekciju, tev varēja būt savas kurss. [..] ārējās socialitātes ziņā tu esi vientuļš, bet draudzība ir divu vientulību saistība, trīs vientulību, četru… Nekā cita nav. Un reālais saturs tam bija nevis semināru apspriešanās, tā bija vienkārši cilvēku spontāna kopība, kas pārstāvēja, es teiktu, dzīves nemirstību.”13

Starp citu, sagadīšanās bija arī draudzības vieta, Maskava. Acīmredzami, ka 50. gadu Tbilisi nekāds Merabs nebūtu iznācis, bija vajadzīga garīgi dezorientētā, “austrumnieciskā”, kā teiktu Puškins, Maskava. Tiesa gan, atskatoties – un tagad taču mēs varam atskatīties, vai ne? – Maskava, kurā notika Meraba draudzība, mīlestība un filozofija, vairāk bija Meraba Maskava nekā Maskava, kurā īstenojās Merabs. Atceros, mani ļoti pārsteidza kāds grūti saprotams Meraba aforisms: “Vientuļam cilvēkam nevar nebūt draugu.” Pārsteidza gan tādēļ, ka to bija grūti saprast, gan tādēļ, ka man šķita – viņš runā par mani. Pavisam noteikti – tā ir īpaša māksla, runāt ar tevi, un tā varbūt arī bija Mamardašvili filozofijas centrālā ass – cilvēks vēl tikai var būt, viņam ir kaut kas jādara, lai būtu.14 Tematiski tas sakrīt ar Mamardašvili paša kā domas būšanu, un varbūt pat viņa piemērs vairāk nekā viņa filozofija, kas runāja par to pašu, ļāva viņa klausītājiem un lasītājiem saskatīt arī iespēju sev, jo viņš taču – bija? Tieši uz Mamardašvili varētu attiecināt viņa paša teikto, tiesa, ne par sevi: “Pati brīva un domājoša cilvēka klātbūtne, viņa sevis uzrādīšana, liecināja, ka var būt arī tā.”

Vasaras sākumā es jau kuro reizi atšķīru Meraba lekcijas par Prustu, bet nez kādēļ sāku lasīt ievadu: “Mēs piederam viens otram – un tā nekad nebūs.” Šīs lekcijas viņš lasīja Tbilisi, varbūt tādēļ tur bija par brīnišķīgo gruzīnu galdu – ar tostiem un tradīciju –, un piepeši: “Murgaina un sapinkota apziņa, kurā pēkšņi iesitās gruzīnu dziesmu putni: bet kur mēs esam? kas mēs esam? Es nekad nespēšu būt gruzīns.”15 Merabs runāja pats par sevi, viņam bija 52 gadi un ilgas būt tur, kur viņš vairs nevarēja nokļūt (~ mīlot mēs nevaram paskatīties uz visu tā, it kā mēs nemīlētu – bet es jau arī negribu atgriezties tajā vietā, kur nemīlēju, tāpat kā negribu atgriezties jaunībā, kur vēl nebiju izvēlējies). “Neviens mūs neatsvabinās no sāpēm un no ciešanām – un nelabojamā. Bet neviens arī nenogalinās prieku, neizšķīdinās tā saldi skumjo un lepno, kristāliski dzidro noti. [..] Pasaule nav brīnišķīga, un tā nav mana nopietnība, kas to glābs. Filozofijai jāatjauno tas, kas ir, un tas jāattaisno.”16

Astoņdesmitajā gadā Mamardašvili pārcēlās atpakaļ uz Gruziju. “Es iznāku no savas vientulības pie jūsu sērdienības un pamestības,” ar šiem vārdiem viņš esot sācis savu pirmo lekciju Tbilisi universitātē. Jau drīz viņš atskatījās uz savu iepriekšējo dzīvi Krievijā: kā jūs varat dzīvot tajā purvā? Tajā tumsā? Mitrs. Pelējums. Purvs. Bet kas var rasties no purva? – Rasputins, Skovoroda, Pēteris Pirmais… Šis ziemeļu mitrums! Šis slimais misticisms. Bet es mīlu skaidrību, gaismu, zilas debesis. Montēņs maziem malkiem dzer vīnu…

Merabs bija gallomāns, mīlēja dažādus dzīves niekus, sieru, skaistas sievietes, kas dāvāja viņam savu sabiedrību, labu vīnu, sarunas ar draugiem – un, šķiet, nē, pavisam droši, bija laimīgs.

Astoņdesmito gadu vidū es Merabu lūdzu uzrakstīt par Kantu – tobrīd vēl viņa lekcijas nebija iznākušas – un, kad jau tuvojās grāmatas nodošana, bet no Meraba vēl nekā nebija, es viņam piezvanīju – bija rīts, es sēdēju filozofiskās literatūras redakcijā Aspazijas bulvārī, šķiet, starp mums bija vairāku stundu starpība, un uz manu jautājumu, kas notiek ar Kantu, Merabs atbildēja: “Nu tā, nekas sevišķs, silts, aiz loga dzied putni…” Šīs putnu dziesmas un pagalma bērnu klaigas es joprojām redzu Ginta Bērziņa fotogrāfijās, kas tika uzņemtas 1990. gada aprīlī, kad mēs bijām aizbraukuši uz Tbilisi Merabu intervēt; toreiz vēl bija tiešais reiss starp Rīgu un Tbilisi. Lidmašīnā es priecājos un smējos par nupat Voprosi filosofiipublicēto Ludviga Vitgenšteina darbu Par drošticamību, kura tonis – nu tā nevar būt! tā nedomā! – tik ļoti atbilda tam, ko mēģinu šajā rakstā pateikt. Tik ļoti daudz gaismas. Tik ļoti daudz gaismas kā agrā pavasarī Tbilisi, vēlā rudenī, agrā vasarā: “Īpašs gaismas caurspīdīgums, pilnīgi īpaša, visas materiālās masas apēdoša gaisma. Man tā ir primārā gaisma, gaisma kā tāda, ikvienas gaismas pirmforma, tas ir, tāda gaisma, uz kuru es, kad man ir jau sešdesmit, vai piecdesmit, vai četrdesmit, uz kuru es varu reaģēt, kas mani var satraukt, izsaukt kaut kādas jūtas, virzīt uz kādām domām.”

Pēc pusgada Merabs nomira, taču šajā sakarībā man ir kāds stāsts, tiesa, mazliet samākslots, bet tomēr. Četrdesmitajā dienā pēc nāves Maskavā, Filozofijas institūtā bija atceres vakars, un, kamēr prominentākie viesi devās pie filozofijas zinātņu doktores Motrošilovas, institūtā palika divas jaunas sievietes un dāma, kas man visu to stāstīja. Abas meitenes bija kopā ar Merabu strādājušas, un viena no viņām, tāda jauka, mīļa, inteliģenta Maskavas meitene apaļu seju, šķiet, viņu sauca Maša, iepriekšējā vakarā bija uzcepusi maizītes, kuras Merabam esot ļoti garšojušas. Un mēs ēdām tās maizītes, bet pēkšņi apaļā meitene, pati tāda bulciņa, sāk šausmīgi raudāt, sāk vaimanāt tā, kā to mēdz darīt sādžā bēru raudātājas, burtiski kaukt: “Me-rab Kon-stan-ti-no-vič, kādēļ tu mani pameti, ai…” Un tad tā otra meitene – nekrieviska, gandrīz vai vācisku seju, sauksim viņu par vācieti – sāk runāt kā tāds orākuls: “Tu neraudi. Es tev pastāstīšu vienu stāstu. Universitātē man bija divi mīļākie skolotāji – Merabs Konstantinovičs un Asmuss. Kad Asmuss nomira, man šķita, kā tad tā – nomiris uz visiem laikiem? Un viss, vai? Šķita, ka viņš bija nomiris tieši man, tukšums bija briesmīgs. Cauru dienu mēs gatavojāmies bērēm; es pārgurusi atbraucu mājās, ierāpos ar kājām krēslā un tikai tad atļāvos paraudāt. Raudāju, raudāju, raudāju, kamēr aizmigu. Un tad es redzēju sapni: es redzēju, ka mēs kārtējo reizi esam aizbraukuši pie Asmusa uz vasarnīcu Pereģelkino, kur mēdzām salasīties. Mēs sēdējām tādā lielā, apaļā istabā, no kuras uz dārzu veda durvis; bet parasti mēs tur bijām ziemā un šīs durvis bija aizslēgtas. Un kaut kā mēs visi zinājām, ka viņš ir miris, un tādi pazuduši un atstāti mēs staigājām apkārt pa istabām, un es viņu meklēju, lai gan zināju, ka tas ir bezjēdzīgi. Ārā šausmīgi auksts, arī vasarnīcā auksts, bet pēkšņi es atveru tās durvis uz dārzu – un tur ir vasara. Un es saprotu, ka tas nav Asmusu dārzs, tas ir cits dārzs, jo tur ir tādi augi lielām, zaļām lapām, spalgas putnu balsis, krītoša ūdens troksnis – es saprotu, ka tas ir dienvidu dārzs. Un es eju, kur čalo strautiņš un dzirdamas cilvēku balsis. Es paskatos ap stūri, un tur uz balta marmora soliņa sēž divi vīrieši un runājas. Viens ir mazliet pagriezies pret mani – un tas ir Asmuss, otru es redzu no mugurpuses, bet saprotu – tas ir Kants. No rīta es pamodos, un man ap sirdi bija pavisam mierīgi, jo es zināju: viņš ir mājās. Kad šo stāstu mana dāma, mans informants, pastāstīja tobrīd tuvākajiem Meraba draugiem, viņi zīmīgi saskatījās un sāka stāstīt: 1982. gadā, kad Merabs lasīja savu lekciju kursu par Kantu,17 kādu rītu viņš neieradās uz lekciju. Parasti viņš nekad nenokavējās – mierīgi cilvēki nekavē –, un satrauktie draugi aizbrauca uz viņa Maskavas dzīvokli. Merabs atvēra durvis, ietinies dvielī, atvainojās un pastāstīja, ka visu nakti runājies ar Kantu, bet, kad pamodies, pa visurieni – ausīm, muti, degunu – plūdušas asinis. Kad es šo stāstu izstāstīju savam brālim Visarionam, dāma turpināja, viņš teica: zini, mūkiem ir tāda lūgšana – lūgties līdz asinīm. Sasprindzinājums ir tik liels, ka asinsvadi neiztur.

Merabs raksta: “Gēte teica, ka, tuvojoties Kantam, cilvēku pārņem tāda sajūta, it kā viņš no tumša meža iznāktu gaišā pļavā, kādā noteiktā, gaismas izrautā un apvienotā telpā. Runa ir par kādu “saprotošu vietu”, proti, vietu, kur un no kurienes kaut kas ir redzams. Šajā gaišajā telpā gaisma ir tik spilgta, ka tu saproti, bet sapratis, vienlaikus neko nesaproti, tas ir, nespēj paskaidrot to, ko esi sapratis.”

Kad es Izai atļāvos pajautāt, vai ir jel kāda jēga dzīvot, ja Meraba nav, viņa atbildēja: “Zini, es nezinu… Kāda tur var būt jēga? Merabs taču ļoti gribēja dzīvot. Gribēja dzīvot. Viņš mīlēja sauli, gaismu, saullēktu… No rīta es ielavos viņa istabā uz pirkstgaliem, lai aizvilktu aizkarus, jo istabā sāk spiest saule… Un viņš saka: ej prom, tinies, tu man traucē, atstāj man sauli…”

Rakstā izmantotas sarunas ar Izu Mamardašvili, Aleksandru Pjatigorski, Juriju Senokosovu, Anatoliju Ahutinu, Ēriku Solovjovu, Tamāru Dularidzi, Noēmiju Ahimeiru un citiem – sirsnīgi viņiem pateicos.