Cik tuvu un cik tālu ir Baltkrievija un tās mūsdienu māksla?

Runāt par Baltkrieviju un tās kultūru nav nemaz tik vienkārši, lai arī Viļņu no Minskas šķir mazāk nekā 200 kilometri. Pēc Lietuvas valdības uzaicinājuma 2005. gadā Eiropas Humanitārā universitāte (EHU)1 pārcēlās uz Viļņu, un šobrīd tajā mācās vairāk nekā pusotra tūkstoša baltkrievu studentu. Šī iemesla dēļ intensīvāka kļuva mākslas apmaiņa un akadēmiskie sakari, taču joprojām trūkst dziļākas izpratnes par kaimiņvalsts kultūras dzīvi. Jaunumus par Baltkrieviju lielākoties uzzinām no plašsaziņas līdzekļiem, nevis no paziņu stāstītā – un arī paši nekādus jaunumus izstāstīt nevaram. Pavisam reti pie mums, Lietuvā, notiek baltkrievu kultūras pasākumi. Atmiņā ataust “KultFlux – kultūras platformā”2 2008. gada rudenī sarīkotie Baltkrievijas mūzikas grupu koncerti VILIYA – NERIS LIVE. Šis cikls ne tikai sniedza publikai iespēju dzirdēt un iepazīt mūsdienu – galvenokārt underground un eksperimentālo – mūziku no Baltkrievijas, bet arī šīs mūzikas izpildītājiem ļāva satikties ar īstu publiku. Pateicoties šim koncertu ciklam, Viļņā studējošie EHU studenti varēja dzirdēt un redzēt uzstājamies grupas, par kuru pastāvēšanu daudzi nebija pat nojautuši. Vakaros, kad notika šie koncerti, KultFlux platforma kļuva par mazu Baltkrievijas daļiņu. Turklāt pirmoreiz sapratu, cik daudz Baltkrievijas jauniešu studē Viļņā un cik svarīgi viņiem ir šāda rakstura pasākumi.

Runājot par izstādēm, situācija nav diez ko labāka. Galerijā Arka 2009. gadā notika baltkrievu mākslinieku izstāde “Vilnia / Vilnius un baltkrievu mākslinieki XX gadsimtā” (Vilnia/Vilnius ir baltarusių menininkai XX a.; kuratore Tacjana Bembela (Tatsiana Bembel)); savukārt starptautiskajā laikmetīgās mākslas gadatirgū ART VILNIUS’09 Baltkrievijas laikmetīgo mākslu un māksliniekus pārstāvēja divas galerijas – PODZEMKA un LASANDR-ART. Atsevišķi mākslinieki ir piedalījušies Laikmetīgās mākslas centra organizētajās izstādēs: Arturs Klinavs (Artur Klinau) – Baltijas starptautiskajā mākslas triennālē “Pievilkšanas centrs” (Traukos Centras) 2002. gadā, bet Igors Savčenko (Igor Savchenko) – izstādē “24/7: Wilno – Nueva York (visu diennakti)” (24/7: Wilno – Nueva York (visą parą)) 2003. gadā.

Izstāde “Durvis atveras? Baltkrievu māksla šodien” (Durys atsidaro? Baltarusių menas šiandiena) ir pirmā plašākā baltkrievu laikmetīgās mākslas izstāde Lietuvā, kas iepazīstina ar aptuveni divdesmit māksliniekiem un viņu darbiem.3 Izstādes kurators Ķēstutis Kuizins (Kęstutis Kuizinas) apgalvo, ka šim projektam vajadzētu iekustināt diskusiju par baltkrievu laikmetīgās mākslas diskursu un tā veidošanos. Taču saskaņā ar vizuālās kultūras un kino pētnieces, EHU profesores Almiras Usmanovas (Almira Usmanova) vārdiem “vispār nekā nav, ir tikai atsevišķi mākslinieki, tādi kā Klinavs vai Savčenko, kuri tā vai citādi ir zināmi. Taču baidos, ka viņi ir pilnīgi nošķirti – paši nekad nav iekļāvušies kritiskajā kontekstā, starptautiskajos “tīklos”, kur tiek veidoti lieli, konceptuāli “uzpildīti” kopīgi projekti. Jo Baltkrievijā ir vēl daudz citu faktoru: no svešvalodu nemācēšanas līdz neprasmei konceptuāli formulēt savu vīziju. Tomēr tāda problēma pastāv.”4 Cits izstādes kuratora mērķis – sagādāt pašiem baltkrieviem iespēju paskatīties uz savas valsts mākslu itin kā no malas – izklausās reālistiskāk. Taču, kamēr nav skaidras vīzijas vietējā kontekstā, tā ir grūti iedomājama arī kaimiņvalstīs.

Aplūkojot izstādi, formas ziņā tajā ir ieraugāmi visi starptautiskajās laikmetīgās mākslas izstādēs izmantojamie paņēmieni: dažādu mediju instalācijas, objekti, video, fotogrāfija utt. Varbūt tehnikas un mākslinieciskās formas ziņā atšķirību nav īpaši daudz, taču darbu tematika tā vai citādi ir saistīta ar baltkrievu identitātes jautājumiem, valsts politikas stratēģijām vai savas vietas meklējumiem institucionālajā mākslas vidē. Piemēram, Ļenas Davidovičas (Lena Davidovich) videofilmā “Ecēhiēla grāmata” (2009) Vecās Derības teksts tiek izmantots kā Baltkrievijas tautas vēstures metafora. Arturs Klinavs fotogrāfiju ciklā “Sapņu saules pilsēta” rāda pēc Otrā pasaules kara atjaunoto staļinisko Minsku, kam bija jāiemieso komunistiskā utopija (urbānā perfekcija). Minska kā pilsēta, kā arī tajā esošās ēkas, pieminekļi un publiskās telpas dekorācijas, kas pilda Austrumeiropas valstīm pazīstamās ideoloģijas un varas reprezentācijas funkcijas, tiek aktualizētas arī Aleksandra Komarova (Aleksander Komarov) darbā “Ēka” (2002-2007), Igora Pešehonova (Igor Peshehonov) darbā “Dzelzsbetons: atmiņu viela” (2009) un Marinas Napruškinas (Marina Naprushkina) darbā “Saules ceļš” (2010). Šie un citi mākslinieki komentē / dokumentē vietu, tās ietekmi uz identitāti, kultūru un tamlīdzīgi. Taču lielākā daļa izstādē piedāvāto darbu ir skatījums uz Baltkrievijas valdības īstenoto politiku. Politiski angažētos darbos mākslinieki cenšas iztirzāt sāpīgus valsts jautājumus, piemēram, aplūko plašsaziņas līdzekļus un ar to palīdzību veidojamo “īstenību”. Populārākos informācijas avotus – preses izdevumus – savās kolāžās izmanto mākslinieks Aleksandrs Korabļevs (Alexander Korablev). Darbā “Idiota kolekcija” (1997-1999) mākslinieks mūsdienu vēsturi konstruē, izmantojot preses izgriezumus, līdzās politiķiem iekomponēdams mūzikas, kino un modes slavenības, kā arī tekstu fragmentus. Aleksandra Komarova pakāpeniski izzūdošais uzraksts No news from Belarus darbā “No Baltkrievijas ziņu nav” (2010) uz termiskā papīra ir uzdrukāts ar faksa aparātu. Tā ir ne tikai daiļrunīga ziņa Rietumiem, bet arī trāpīgs skatījums uz esošo situāciju. Valsts pārvaldes modeli ar savu darbu “Skaidra izvēle” (2010) komentē mākslinieks Sergejs Šabohins (Sergei Shabohin), piedāvādams skatītājiem “nobalsot par vai pret” dažādos sociālpolitiskos jautājumos un mest biļetenus caurspīdīgā urnā, kam gan ir divas – “par” un “pret” atveres, taču tikai viens kopīgs nodalījums, kurā nonāk visi biļeteni. Marina Napruškina instalācijā “Antipropagandas birojs” (2007) vēsta par Baltkrievijā notiekošo propagandu un tās daudzumu, sniedzot pašas sakopoto informāciju.

Izstādē ir aplūkojami arī vairāki darbi, kas analizē mākslas, mākslinieka un varas attiecības. Piemēram, Sergejs Šabohins fotomontāžu sērijā “Un nekas nepalika pāri” (2009) “sagrauj”, “nodedzina” un “slēdz” tās Minskas institūcijas, kurās reizumis tiek eksponēta laikmetīgā māksla, tādējādi mākslinieks cenšas pievērst uzmanību šādu telpu trūkumam un izteikt savu neapmierinātību ar esošo situāciju. Maksims Timinko (Maxim Tyminko) videoperformancē “Piecas liriskas dziesmas par fiziku. Piecdesmit mākslinieku un divi mākslas kritiķi dzied klavieru un teremina pavadījumā” (2009) aktualizē ne tikai mākslas sistēmas un tās stāvokļa jautājumu, bet arī pašu Baltkrievijas mākslinieku kopienu un sabiedrības skatījumu uz to.

Diemžēl vairākums autoru, kuru izstādītie darbi ir politiski angažēti vai komentē varas struktūras, pret Baltkrievijā pastāvošo politisko situāciju vēršas ilustratīvi, izmantojot ironiju kā atsāpinošu līdzekli. Trūkst kritiskākas mākslas prakses, kura pārdomātu mūsdienu esamību un kuras mērķis būtu artikulēt, izraisīt diskusiju. Saprotams, ka ar kritiskāka rakstura darbiem izceļas tie mākslinieki, kuri dzīvo un strādā ārpus Baltkrievijas. Tāda ir trešā daļa no šīs izstādes dalībniekiem. Baltkrievu mākslinieku emigrācijas situāciju tēlaini ilustrē Oksanas Gurinovičas (Oxana Gourinovitch) zīmējumi, ko tā arī sauc “Man pazīstamie mākslinieki un dizaineri, kas pameta Minsku, un man pazīstamie mākslinieki un dizaineri, kas atgriezās Minskā”. Mākslinieku migrācija šajos laikos ir saistīta ne tikai ar politisko, bet arī ar ekonomisko situāciju, mākslas tirgus neesamību un citiem iemesliem. Arī Lietuvas mākslinieki dodas studēt, pilnveidoties, dzīvot un strādāt ārzemēs. Un daudz ir tādu, kas ārzemēs arī paliek, – Jons Meks, Žilvins Kempins, Svajone Stanikiene un Pauļus Staniks, Nomeda Urboniene un Ģedimins Urbons, Igns Krunglevičs, Rejs Bartkus un citi. Varbūt atšķirībā no baltkrieviem lietuviešu mākslinieku sakari arī ārzemēs saglabājas ciešāki, viņi turpina rīkot izstādes dzimtenē un pat tiek aicināti pārstāvēt savu valsti starptautiskās izstādēs ārpus Lietuvas.

Tātad, pēc manām domām, veidojot šo izstādi, ir apstiprināts tas, ko mēs jau zinājām par šo valsti, taču izstādes veidošanas pamatā nav bijuši centieni mainīt iesīkstējušu stereotipisku domāšanu. Lai arī daudzos darbos tiek aktualizēta pašreizējā valsts situācija, pievēršoties politikas, mākslas, valsts aparāta jautājumiem, mākslinieku atlasē būtiskajam principam “lojāls valstij / nelojāls valstij”, kā arī mākslinieka un emigrācijas tēmai, taču par visu šo jautājumu pastāvēšanu ir zināms tāpat. Trūkst individuālāku sociālu tēmu, darbu, kuros izpaustos alternatīvāka pašapziņa. Piemēram, par mūzikas subkultūras pastāvēšanu Baltkrievijā vismaz šādu tādu priekšstatu ļāva gūt koncerti, kas notika KultFlux platformā. Jautājums paliek, vai tas, ka izstādei izraudzītie darbi, kas nepārkāpj iesīkstējušus stereotipus, ir kuratora vai pašu mākslinieku izvēle. Atliek vien cerēt, ka mākslinieki, kas piedalās šajā izstādē, paliks skatītāju atmiņā un vismaz tā aizpildīs milzīgos robus priekšstatos par Baltkrievijas laikmetīgo mākslu.